Par ko neiezviedz kazahi
Kad amerikāņu aktiera Aleksa Boldvina atveidotais Donalds Tramps humora šovā «Saturday Night Live» nosauca Raimondu Vējoni par Boratu, latvji pa daļai smēja šim jokam līdzi, pa daļai uzmeta lūpu. Nu kāds Vējonis Borats?
Mūsu zeme taču nav pelnījusi, lai amerikāņi sajauktu mūs ar kazahiem. Borats ir tēls no slavenā humorista Sašas Koena filmas par «kazahu žurnālistu» Boratu, un mēs jo gardi smējāmies, kad šo komēdiju rādīja Latvijas televīzijā.
Par ko kurš smejas, un par ko smiekli nemaz nenāk?
Amerikāņu humoristi ir augstu izglītoti intelektuāļi, kas patiesībā labi zina, kas ir Baltija un Kazahstāna, taču hiperbolizētā veidā apvingro savas valsts sabiedrībā izplatītos stereotipus par postpadomju zemēm. Daļa amerikāņu šo joku saprot, bet daļa neapjauš, ka smejas paši par savu aprobežotību.
Koena «Kazahstāna» filmēta kādā nabadzīgā ciematā Rumānijā, bet filmas mūzika ir no Maķedonijas romu dziedātājas Esmas Redžepovas repertuāra, kas Koenam šķita pietiekami eksotiska, lai to «iesmērētu» amerikāņiem kā «kazahu mūziku».
Tikmēr reālajā Kazahstānā viena no valstiskām programmām saucas 100 skolas, 100 slimnīcas. Proti, šāds skaits jaunu slimnīcu un skolu nupat būs uzbūvēts. Arī Latvija var operēt ar skaitli 200. Šāds skaits skolu ir slēgts pēdējo desmit gadu laikā. Šogad dižās reformas turpināsies - tiks slēgtas septiņas un reorganizētas 25 skolas. Smieklīgi?
Kazahstānas galvaspilsēta Astana 20 gados no sīkas, noplukušas pilsēteles ir pārtapusi par supermodernu pilsētu ar miljonu iedzīvotāju. Kas ierauga tās japāņu un Rietumu arhitektu plānotās ēkas, ielas, laukumus un parkus, tam žoklis atkaras. Kazahstānā dzīvo desmitiem dažādu tautu un etnisko grupu, bet nav bijis etniskas masveida vardarbības kā dažā citā tās kaimiņvalstī. Neviens nav dzīts projām, bet ir mudināts nākt celt valsti kopējiem spēkiem - valsts prezidents Nursultans Nazarbajevs kazahus mudina mācīties krieviski, krievus - kazahiski, bet visus kopā - angliski. Viņš simtām reižu atkārto, ka vajag visu darīt mierīgi, draudzīgi, pakāpeniski.
Padomju laikā Kazahstāna tika pamatīgi pārkrievota un pilsētu kazahi pašrusificējās, sākdami savā starpā un arī ģimenēs runāt krieviski. Kazahu valoda palika kā laucinieku valoda, ko runā lopkopji, kas dzīvo stepē jurtās. Taču 30 gadu laikā kazahu valoda ir kļuvusi plaši lietota valsts pārvaldē, kultūrā, medijos, visās jomās. Relatīvi nesen valdībā runāja krieviski un kazahi paši neprata lāgā izteikties savā valodā, taču tagad ne tikai kazahi, bet arī krievi, vācieši un citu nāciju pārstāvji valsts pārvaldē brīvi runā kazahu valodā, kas ir no tjurku valodu saimes, tādēļ indoeiropietim diezgan pagrūti apgūstama. Tiek izstrādāta sava tehnikas, ekonomikas un jurisprudences terminoloģija, kas agrāk bija patapināta no krieviem. Tiek tulkota pasaules literatūras klasika no oriģinālvalodām, jo agrāk bija gandrīz tikai tulkojumi no krievu tulkojumiem. Ir nosprausts kurss uz pāreju no kirilicas uz latīņu rakstību. Valodu politikā ir sarakstīts valsts plāns ar konkrētiem gadiem, kad un cik procentu iedzīvotāju runās kazahiski, krieviski un angliski, taču šā plāna realizācijai ir paredzēti atbilstīgi prāvi līdzekļi skolām, pedagogiem, kursiem, lai cilvēki var mācīties.
Te varētu bilst, ka tā Kazhstāna ir bagāta ar izejvielām un prezidents ir autoritārs, kam neviens nevar iebilst. Jā, Kazahstānas prezidentu ļaudis godbijīgi dēvē par Nācijas tēvu. Bet nav jau tā, ka kazahiem nebūtu humora izjūtas. Stepes dēli visnotaļ veiksmīgi dzen jokus un pelna lielu naudu Krievijas humora tirgū. Tikai par savu valsti, tautu un prezidentu viņi neiezviedz.
Mūsu eiropeiskās un visādi tik demokrātiskās valsts vadītāji varētu izmantot brīnišķo iespēju nekādus valsts plānā spraustus mērķus un likumus ar noteiktiem termiņiem par valodu nerakstīt. Taču eiroatlantiskās spožo liberāļu partijas Vienotība izglītības ministrs Kārlis Šadurskis ir parūpējies, lai uzkacinātu Latvijas krieviski runājošos ļaudis un mākslīgi radītu problēmu tur, kur problēmas nemaz nebija.
Varēja rāmi strādāt pie tā, lai pamazām visi, kas beidz vidusskolu, prot augstā līmenī latviski. Nemaz tik tāls šis mērķis nebija. Tas notiktu pats no sevis, rāmi un plūstoši. Taču nāk vēlēšanas, un ministram vajadzēja pazīmēties kā lielam reformistam un latviešu valodas stiprinātājam. Ministrs nemaz nenoliedz, ka politiķiem taču gribas būt populāriem. Tāpēc bija vajadzīgi grozījumi likumā, kas atgādina aziātisku valsts plānu - tieši 2020.-2021. gadā visās vidusskolās mācībām jābūt tikai latviešu valodā. Tas, ka šādam mērķim var nebūt finanšu un pedagogu, ir maznozīmīgs jautājums, jo vēlēšanas būs jau šoruden. Ministrs izgriež pogas Nacionālajai apvienībai (NA), kas paklusām griež zobus, jo ar šo gājienu Vienotība lien iekšā nacionālistu nišā. Taču kritizēt viņi ministru nevar - tikai jāpiebalso vien. Žēl, ka mums nav tāda skeču šova, kurā būtu dzirdamas NA līderu patiesās domas par Šadurski un viņa reformu.
Vēl Šadurskis ir aplaimojis Latvijas Krievu savienību, kas iepriekš puva bezcerīgā politikas perifērijā, bet tagad tā var iepriecināt Latvijas nedraugus Krievijā ar savu aizvien pieaugošo ietekmi pār vēlētāju prātiem.
Vai nav paradoksāli, ka Kazahstāna, kas latviešu priekštatos ir atpalikusi un diktatoriska, valodu politiku veic autoritāri pēc formas, bet liberāli pēc satura? Tikmēr mūsu politiķi pašnodēvējas par demokrātiem un liberāļiem, bet rīkojas voluntāri. Kazahiem ir vadonis, bet mums ir vadonēni, kuriem vienīgais veids, kā turēties pie varas, ir tīši, nevajadzīgi un bezjēdzīgi provocēt un tracināt.
Ja jau sabiedrībā nebūtu pieprasījuma pēc šādas politikas, tad arī piedāvājuma nebūtu. Taču internetā ik dienu latvieši apsaukā krievus, krievi latviešus, visi kopā savu valsti, tās politiķus, valdību, prezidentu, pat abu ģeniālos komponistus un visu, kas vien pagadās pa ceļam. Un pašiem šķiet, ka tas ir baigi jautri. Baigi tas ir, bet jautri gan nav.
Kāds tur Borats? Ja amerikānis uzrunā latvieti par Boratu, tas jāuzskata par komplimentu.