Pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas Kazahstānā beigušās bez pārsteigumiem. Pašreizējais prezidents Kasims Žomarts Tokajevs pildīs valsts līdera lomu ari nākamos septiņus gadus, saskaņā ar provizoriskiem rezultātiem, saņemot 81,3% vēlētāju atbalstu. Pēc šī nozīmīgā mandāta iegūšanas būs interesanti vērot, vai viņš turpinās solītās demokrātiskās reformas, un, cik strauji Kazahstāna centīsies distancēties no Krievijas.
Savulaik Tokajevs tika uzskatīts par gandrīz trīsdesmit gadus Kazahstānā valdījušā Nursultana Nazarbajeva protežē un faktiski marioneti. 2019. gadā, kad Nazarbajevs nolēma atteikties no prezidenta amata (gan saglabājot neoficiālo Jelbasi jeb Tautas vadoņa statusu un virkni nozīmīgu amatu, ieskaitot Nacionālās drošības padomes vadītāja krēslu), viņš kā savu pēcteci nosauca Tokajevu, un vēlētāji šajā rekomendācijā ieklausījās. Prezidenta vēlēšanās Tokajevs izcīnīja pārliecinošu uzvaru, taču pēc viņa stāšanās amatā valsts politiku joprojām turpināja noteikt Nazarbajevs un viņa klana pārstāvji, kuriem jau laikus bija sarūpēti ietekmīgi amati.
Viss radikāli mainījās šā gada janvārī, kad Kazahstānu pārņēma nemieri. Tie sākās valsts rietumos, uzliesmojot protestiem pret dabasgāzes cenu straujo pieaugumu (Kazahstānā gāzi plaši izmanto kā degvielu automašīnām), bet vēlāk pārsviedās arī uz citiem reģioniem, turklāt prasības kļuva politiskas - nekārtību cēlāji uzstāja uz visas Nazarbajeva kliķes aiziešanu no augstajiem amatiem. Šajā brīdī Tokajevs nodemonstrēja, ka nav vien kluss birokrāts, par kādu viņu uzskatīja daudzi Kazahstānā un aiz tās robežām, bet spēj būt arī stingrs un izlēmīgs. Drošības spēkiem tika izdota pavēle uz grautiņu rīkotājiem šaut bez brīdinājuma, turklāt Tokajevs nekavējās lūgt palīdzību NVS valstu Kolektīvā aizsardzības līguma ietvaros, un jau drīz Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši ārvalstu (lielākoties Krievijas) karavīru, kuri, lai arī tiešās sadursmēs centās neiesaistīties, ar savu klātbūtni vien demoralizēja vardarbīgi noskaņotos nekārtību cēlājus, un situācija Kazahstānā pāris dienu laikā kļuva salīdzinoši mierīga.
Un šeit jāpiemin divi paradoksi, kas saistīti ar janvāra notikumiem - iekšpolitiskais un ārpolitiskais. Lai gan Tokajevs asi kritizēja nemiernieku politiskās prasības, pāris nākamo mēnešu laikā viņš paveica tieši to, uz ko aicināja nekārtību rīkotāji - izlēmīgi atstūma no varas Nazarbajeva klanu. Bijušais līderis zaudēja ne tikai amatus, bet arī vadoņa goda titulu un pat tiesisko imunitāti, bet to, ka viņa ēra ir beigusies, lieku reizi apliecināja lēmums galvaspilsētai, kas tikai pirms nepilniem diviem gadiem bija nosaukta par Nursultanu, atgriezt iepriekšējo nosaukumu - Astana. Vienam no Nazarbajeva krustdēliem tiesa piesprieda sešu gadu cietumsodu par valsts līdzekļu izsaimniekošanu. Bet Tokajevs tikmēr iniciēja referendumu par grozījumiem konstitūcijā. Saskaņā ar tiem, palielinātas parlamenta, bet samazinātas prezidenta pilnvaras, turklāt turpmāk prezidents tiks ievēlēts uz vienu septiņu gadu termiņu.
Otrs paradokss ir ārpolitiskais. Pēc tam, kad Maskava palīdzēja Tokajevam stabilizēt situāciju, tika uzskatīts, ka nu viņš jutīsies pateicību parādā Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un jau tāpat ciešā abu valstu sadarbība (zināmā mērā to var saukt arī par Kazahstānas atkarību no Krievijas) kļūs vēl ciešāka. Taču pēc 24. februārī notikušā Krievijas iebrukuma Ukrainā, Kremlis nekādu atbalstu no Astanas nav sagaidījis. Vasarā, kad Sanktpēterburgā notika ekonomiskais forums, Tokajevs nepārprotami paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt Ukrainas separātiskās Donbasa republikas, kā arī iestājas par to, lai tiktu respektētas starptautiski atzītās robežas. Putins, kuram to nācās noklausīties, izskatījās kā saņēmis sitienu zem jostasvietas. Septembrī, pēc tam, kad Krievijā tika izsludināta mobilizācija, Kazahstāna ļāva savā teritorijā iebraukt desmitiem tūkstošiem Krievijas pilsoņiem. Un visbeidzot - kad pavisam nesen notika Centrālāzijas un Krievijas samits, Tokajevam bija divpusējas sarunas ar reģiona līderiem, bet ne ar Putinu.
