9. maiju sagaidot, Krievijas federālo televīzijas kanālu pamatstraumē peld diezgan nelāga tendence – PSRS tiek zīmēta kā atbrīvotāja, bet tas, ka, atbrīvojot Eiropu no nacisma, tā piemirsa atbrīvot Austrumeiropu no sevis, nav būtiski. Uzvaras svētki tiek prasmīgi izmantoti kā kārtējais Putina popularitātes noturēšanas šovs, kurā tiek attaisnoti ne vien staļinisma noziegumi, bet arī mūsdienu vadoņa ārpolitiskie gājieni.
Kremļa medijos strādā profesionāli propagandisti, kas zina – svētkos ir sakāpinātas emocijas, šādos brīžos ļaudis atveras kā ziedi, un tad var veiksmīgāk ieputekšņot vēlamās vēstures un tagadnes interpretācijas. Cilvēks domā, ka pats domā to, ko viņam pateikuši priekšā.
Arī Latvijā nupat bija svētki ar sakāpinātām emocijām, atceri un domāšanu par tagadni un nākotni. 4. maijā svinējām Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu. Atmodas laika aculieciniekiem 4. maijs asociējas ar prieku un kopības izjūtu, kas tolaik tika pieredzēta. Tas bija liels entuziasms un arī naivums, ka pietiks tikai Latvijai tikt brīvai, kā iestāsies pārlaimīga turība, jo esam taču tik zinoši un strādīgi.
Realitāte izrādījās mazliet citāda – ir pagājuši 25 gadi, bet liela daļa latviešu nīkst skaudrā nabadzībā, daudzi, kas lamāja migrantus, paši tagad ir devušies labāku dzīvi meklēt ārzemēs.
Latvietis domā: «Kādēļ tā? Citam nav nekāda darba, nauda kā no gaisa birst.»
Un – tavu laimi! Ir starp latviešiem viedi ļaudis, kas pasaka priekšā vainīgos. LTV Panorāmas svētku speciālizlaidumā Vaira VīķeFreiberga, Anna Seile, Pauls Raudseps, no tribīnes Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un vēl citi 4. maijā nomierināja latvi – viņš pats pie savām likstām nav vainīgs, bet vainīgi ir sliktie citi. Visvairāk vainīgi ir oligarhi. Nodrāztajai platei par oligarhiem klāt nācis jauns piedziedājums: «Visa vaina par to, ka latvju zeme dzīvo nabadzīgi, ir kolaborantiem – bijušajiem partijas un komjaunatnes darbiniekiem, kas izmantoja izdevību un pievāca visus labumus.»
Pa daļai taisnība tur ir. Tautieši vēl varonīgi jūsmīgām sejām stāvēja uz barikādēm, kad kompartijas biedrene Sarmīte Ēlerte kopā ar Arvilu Ašeradenu jau bija izplānojuši prihvatizēt laikrakstu Diena. Tas pat nebija kāds padomju laika produkts, bet varu mijkrēslī Atmodas laika valdības par valsts naudu radīta svaiga manta. Taču nu saprotams – ne par šiem oligarhiem gribēja runāt apsveicēji.
Mūrniece savu kritikas durkli vērsa pret «nesen bijušo ilggadējo VDK izlūkdienesta virsnieku, mūsdienās Krievijas megakoncerna pārstāvi Latvijā», kuru viņa nenosauca vārdā. Bet nav grūti uzminēt, ka domāts Juris Savickis. Panorāmas intervētie savukārt lamāja Andri Šķēli, kurš gan savu pamatkapitālu uztaisīja nevis kā čekists, bet kā puķu tirgotājs un ministra vietnieks. Protams, arī Ventspils mērs Aivars Lembergs netika piemirsts. Bez viņa jau nevienā propagandas pasakā nekur.
Lai nu tā būtu. PSRS brukšanas laikā funkcionāri bija soli priekšā ar saimnieciska darba pieredzi, ar prasmi teikt runas, organizēt cilvēkus. Taču ne visi komjaunieši tagad ir bagāti un ne visi tagadējie bagātnieki ir bijušie komjaunieši. 2015. gadā sūkstīties, ka šodienas trūcībā vainojami komunisti, ir nenopietni. Turklāt nupat, šajā laikā visu acu priekšā ir notikusi tāda mēroga afēra, kādu agrāk pat iedomāties nevarēja. Par 70 miljoniem atdāvināta banka Citadele, kuras glābšanā tika iepumpēts pusotrs miljards nodokļu maksātāju naudas, kuras seifā ir vairāk nekā 30 miljoni viena gada peļņas. Par divu gadu peļņu pārdot banku kopā ar visām ēkām un darbiniekiem – tas tik ir bizness! Skaidrs, ka, lai novērstu uzmanību no tik vērienīgas valsts nozagšanas, vajag atkal meklēt ienaidniekus kur ārpusē – ģeopolitiskajos draudos, rūgtajā pagātnē.
Ar stāstiem par oligarhiem tiek uzrunāts un kultivēts tas letiņa tips, kas ir ļoti gudrs, taču nav miljonārs. Viņš sēž pie sasistas siles ar saviem neatdotajiem kredītiem, un viņam skauž, ka kāds cits nav bankrotējis. Var piekrist Saeimas spīkeres teiktajam tiktāl, ka alkatība un naudas kāre nav cildināmas īpašības, taču diezin vai tas ir lielākais drauds Latvijai. Latvijai lielākais drauds ir latviskā nenovīdība. Ja šodien dzīvi būtu Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis vai Augusts Dombrovskis, arī viņus gānītu par alkatību un naudas kāri. Jo kur citur rast attaisnojumu savai paša neapsviedībai, slinkumam, stulbumam un atkarībām?
