Mūsu saruna nebija gara, toties pārdomas rosinoša. Kāds sejugrāmatas lietotājs, ar nepatiku gaidīdams 9. maija «uzvaras dienu», kas kārtējo reizi «izdaiļos» Rīgu ar svešiem ordeņiem un melnbrūniem georga lenteņiem, ierunājās, ka Latvijas policijas un cietumu sistēmā esot daudz cilvēku, kas atklāti simpatizē Putina režīmam. Tas parādoties tieši 9. maija gaidās, kad pie automašīnu spoguļiem un krūtežām tiek piespraustas svītrainās bantes...
«Nosauksiet to amatpersonu uzvārdus, kas nekautrējas to darīt? Bet konkrēti, lūdzu!» aicināju rakstītāju. «Konkrēti ir tā, ka man ar viņiem kopā ir jāstrādā...» viņš atbildēja. Drošināju, ka viņa vārdu neizpaudīšu.
«Bija dažs labs daļas vadītājs, kuram uz galda darba kabinetā stāvēja Krievijas karogs. Un šajās struktūrās tādu, jau gatavu «zaļo cilvēciņu», ir daudz... Kāda nozīme vārdiem, policija un cietumu sistēma ir pilna ar tādiem tipiem,» tā mans sarunbiedrs. «Tas cilvēks, kuru es pazīstu, nav tas indīgākais eksemplārs, bet 9. maijā viņam patīk to bantīti demonstrēt... Lai jums veicas, Rīga drīz būs pilna ar svinētājiem,» sarunai punktu pielika man nepazīstamais cilvēks.
Tā arī nesapratu – tieši kādā jomā man būtu jāveicas? Vai Kolorādo vaboļlentīšu ieraudzīšanā? Un ko darīt, ja pēkšņi tās pamanu? Vilkt ārā no somiņas šķēres, kuras es ar gudru ziņu vienmēr nēsāju līdzi? Un tad tikai ņemu un griežu atbaidošās bantes, ņemu un griežu... Vai tā? Bet tās kā pūķa galvas pēc nociršanas arvien parādīsies jaunas un svaigas... Protams, varam cīnīties arī ar griešanas paņēmienu, tomēr tas nav produktīvs.
Pērn pēc 9. maija dzertiņa, kas tradicionāli notika pie tā dēvētā uzvaras pieminekļa, kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) atzina, ka ir skumji: Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli. Un ne tikai tas vien. «Satraucoši, ka 9. maijā Uzvaras parkā notikušās «uzvaras dienas» svinības apmeklēja liels skaits Latvijas skolās izglītību apguvušo jauniešu,» tā Dace Melbārde. Tiešām savādi: jaunieši, kas mācījušies Latvijas skolās pēc it kā kopīgām mācību programmām, kurās paredzēta arī valstiskā audzināšana, apmeklē pasākumu, kurā slavina vienu noziedznieku uzvaru pār citiem noziedzniekiem. Daces Melbārdes kā kultūras ministres attieksme pret to šķita simpātiska un vērā ņemama, tāpēc vientiesīgi nodomāju, ka varbūt beidzot kaut kas mainīsies arī kopīgi valstiskajā attieksmē pret «uzvaras svētku» svinēšanu, kas būtībā ir melns aizvainojums tiem, kuri smagi cietuši, «pateicoties» gan pirmajai, gan otrajai padomju okupācijai.
Taču joprojām nekas nav noticis, valstiskās attieksmes nav, dominē bailīgs remdenums, un līdz šim vienīgie aizrādījumi un brīdinājumi no mūsu valdības puses nākuši tikai 16. marta sakarā, sak, iesiet kopā ar latviešu leģionāriem, izmetīsim no valdības! Nez vai kādu ministru izspertu no amatkrēsla arī tādā gadījumā, ja tas aizietu 9. maijā nolikt sarkanu neļķu buķeti pie Pārdaugavas monstra?... Komiskais, protams, ir tuvu traģiskajam, un tāda viedokļa demonstrācija nemaz nav tik neiespējama.
Un tas ir tāpēc, ka latvietis, ar mokām izkļuvis (un arī ne visos gadījumos) no kalpa kārtas, tā arī nav kļuvis par kungu. Latvieša mentalitātē ierakstītā kalpa piesardzība liedz viņam iesaistīties konfliktā, kurā, iespējams, viņš būs zaudētājs. Mans sejugrāmatas sarunbiedrs tam ir acīmredzams pierādījums. Un viņu nav par ko vainot, jo tās ir latviskās asinis, kas čukst: nesaki tam priekšniekam, ka viņš ar savu Krievijas karodziņu uz darba galda un ar lenteni pogcaurumā patiesībā ir Drošības policijas «klients». Ja tu tā pateiksi, uzskati, ka tavas darba dienas ir skaitītas...
Droši vien arī šogad pēc 9. maija notiks tāpat kā vienmēr: kāds sabiedrībā zināms cilvēks pašausmināsies par jauniešu pūļiem, kas, Kremļa un vietējo kremlinu propagandas caurdurti, nēsājas pa Rīgu krievu armijas gimnasķorkās un pilotkās un bučo rokas ordeņotiem ākstiem, kas uzdodas par «lielā tēvijas kara» varoņiem, kaut gan pēc gadiem tādi nemaz nevar būt. Acīmredzot viss paliks pa vecam: segregētā izglītības sistēma, kas pieļauj dažādu vēstures traktējumu latviešu un krievu skolās, valdībnieku izlikšanās, ka viss ir kārtībā, un mūsu pašu klusā nevarība tajos brīžos, kad nepieciešama asa rīcība. Kaut vai šķēru izskatā.
