Interneta sociālo tīklu nozīmi nevar novērtēt par zemu – lielā mērā pateicoties iespējai savstarpēji sazināties un sazvērēties internetā, vairākās Ziemeļāfrikas valstīs jaunieši sarīkoja arābu pavasari, kas beidzās ar veco režīmu krišanu un asiņainām jukām.
Jaunā paaudze visā pasaulē mēdz stundu stundas pavadīt pieplakusi ekrānam, spēlējot spēles, pļāpājot ar vienaudžiem. Sociālo tīklu čivinātavās ļaudis raksta savas atziņas, vērojumus, uzsaukumus, komentārus par aktuālām tēmām vai vienkārši apraksta, ko no rīta ēduši brokastīs un vai pēc tam labi izgāja vēders. Ikviens, kas kaut ko klabina pa taustiņiem, ir pārliecināts, ka viņa pausto pamanīs daudzi un daudziem tas būs svarīgi.
Taču nav šī virtuālā pasaule datorā jāpārspīlē – joprojām pastāv arī reālā pasaule ar dabiskām krāsām, smaržām; cilvēki mēdz tikties, dot cits citam roku, skūpstīties, smieties un arī raudāt ar īstām asarām. Kopš parādījās tādas vietnes kā Facebook un Twitter, arī aizvien vairāk Latvijas politiķu ir acīmredzami kļuvuši datoratkarīgi no feisbuka un tvitera – tvīto no rīta, pusdienlaikā un vakarā, sēžot Saeimas plenārsēdē un Ministru kabineta sēdē, lidmašīnā un automašīnā. Rezultātā tas ļaužu loks, kas regulāri raksta un seko līdzi tam, ko raksta citi politiķi, kļūst aizvien pārliecinātāks, ka viedoklis, kas dominē feisbukā, ir sabiedrības viedoklis. Dažs ministrs tik ļoti uzticas feisbukam, ka saviem lēmumiem smeļas iedvesmu no šā sociālā tīkla un klausa tam, ko viņam iesaka darīt tvitera tvītotāji. Lūk, nesen ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs bija iekļāvis nevēlamo personu sarakstā trīs krievu dziedātājus – Gazmanovu, Kobzonu un Valēriju. Un uzreiz pilns feisbuks ar sajūsminātiem ministra atbalstītājiem – cik ministrs drosmīgs, ar mugurkaulu, malacītis. Tad nu gan mugurkauls tur vajadzīgs, lai nelaistu iekšā Latvijā vienu vecēt sākušu blondīni! Bet ministram tāds atbalsts droši vien kā medusmaize – rada pārliecību, ka viņa lēmumam ir milzīgs pūlis piekritēju. Tādā veidā tvītotāji un čatotāji cits citu uzskubina, uzkurina un pēc tam aiziet gulēt ar domu, ka zina tautas domas.
Visai tvitera publikai liels pārsteigums bija Ivetas Grigules ievēlēšana Eiropas Parlamentā. «Mēs taču to Griguli tā un šitā – apsmējām, nīdām, izsmērējām un iemīdījām zemē! Bet viņa tik un tā ir ievēlēta,» zvērīgi nikni šķendējas tvītotāji. Tā gadās! Grigule nemeklēja pēc atbalstītājiem internetā, bet priekšvēlēšanu laikā devās pie dzīviem cilvēkiem uz laukiem un mazpilsētām.
Amatpersonu atsvešinātība no sabiedrības ir hroniska nelaime jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem – augstos amatos iekļuvušie kungi pārvietojas spožos, jaunos auto, uz tirgu neiet, dzīvo bez dzērājiem kaimiņiem apsargātos ciematos pie ezera, ar trolejbusu viņi pēdējo reizi brauca pirms 25 gadiem, pārtiku viņiem atnes kalpone, tāpēc viņi nezina, cik maksā krējums vai maize. Gadu no gada šī atsvešinātības plaisa top aizvien lielāka. Varētu domāt, ka internets varētu kalpot kā līdzeklis, lai šo plaisu mazinātu, taču iznāk otrādi – internetā amatvīru jau gaida bars tādu pat atsvešināto, kas klabina taustiņus, bet putnu čivināšanu rītos nedzird.