Krīzei sākoties, valdība skolotāju algām nogrieza apmēram 40%. Minimālā skolotāja algas likme bija 360, bet kļuva 280 latu «uz papīra».
Tagad, ja var ticēt premjeram Valdim Dombrovskim, krīze ir beigusies, ekonomika aug un iestājies pilnīgs «veiksmes stāsts». Skolotāji arī grib sev kādu drupačiņu šīs veiksmes un augšanas. Jo cenas un pakalpojumu tarifi aug un draud vēl augt.
Skolotāji tā kā gribētu vismaz 310 latu. Tā nav nekāda pārmērīgā prasība, nekāda greznība no šādas algas nesanāk. Ja valdības locekļi netic, lai pamēģina paši paeksperimentēt – kādu laiku izdzīvot ar 310 latiem uz papīra. Cik dienas izdosies – trīs, divas? Tas ir liels dabas brīnums un noslēpums, kā Latvijas skolotājs vispār spēj izdzīvot – samaksāt rēķinus, paēst, audzināt bērnus, veseļoties, ja saslimis. Skolotājam jau vēl arī jāseko līdzi kultūras norisēm – viena grāmata maksā vismaz 10 latu, teātra un koncerta biļetes arī reti kad ir par velti. Skolā starpbrīžos valda šaušalīgs troksnis, skolēni ir izlaidušies un bezkaunīgi, klausīt neklausa, jo zina, ka skolotājs viņus pie kārtības nevedīs ar rīksti kā pirms kādiem 100 gadiem. Skolotāja darbs ir katru dienu stress, jo nevar paredzēt, kādu kniepadatu blēņdari paliks uz krēsla zem dibena, kad uzspļaus uz muguras. Lai strādātu par skolotāju, ir jābeidz augstskola, un ar to vēl nepietiek, jo nepārtraukti, regulāri jāpilnveidojas, jāmācās. Par šo smago darbu valdība maksās vien 295 latus, un viss. Vairāk nebūs!
Drūmu iespaidu situācija atstāj arī uz jauno paaudzi – vidusskolu beidzēji zina apmēram, cik saņem skolotāji, un redz, ka mūsu valstī šis darbs ir nenovērtēts naudiski. Drīz tam varbūt nebūs arī prestiža. Jau tagad ir, kā ir – salīdzinājumam Londonā čakla apkopēja var nopelnīt 295 latus... nedēļā.
Nē, skolotāji jau neko neteiktu un nedrūvētos, ja būtu vismaz attieksme pret viņiem kā pret cilvēkiem. Ja, paliekot darbā skolā, būtu cerība, ka, ja ne tagad uzreiz, bet pamazām, nākotnē, pa mazam solītim, bet darbs tiks mazliet augstāk novērtēts. 310 latu tad būtu ar šo maziņo cerības pieskaņu, bet 295 lati ir bezcerība. Tie ir 5%. Tas nav nekas. Tāpēc skolotāji piketē pie Saeimas un svilpj. Svilpj, bet diezin vai valdības ausīs tur kas ieskanēs. Valdībai ir daudzas dažādas dziesmas atkarībā no auditorijas. Kad dziesma ir priekšvēlēšanu, tad sit sev pie krūts un sev uz pleca, slavina savus sasniegumus – valsti izglābuši, visu ko sasnieguši, tad ir izaugsme – kvalitatīva un iekļaujoša, tad ir ilgtspēja un drošumspēja, un vēl visādi leksikas brīnumi. Bet, kad kaut kas jānodzied sašutušiem skolotājiem, tad dziesma ir viena jau gadu gadiem: «Naudas nav! Nav naudas! Naudas nav!»
Līdzīgi kā skolotāji droši vien svilps arī medicīnas darbinieki. Finansējums veselības nozarei ir nožēlojams. Aizmirsies valdības deklarācijā savulaik solītais: «Pakāpeniski palielināsim veselības aprūpes kopējo finansējumu...» Ne nu palielina, ne kā. Bija tur solīts arī, piemēram, ieviest visādus jaukus epakalpojumus, kas atvieglotu dzīvi, taču iespējas pirkt zāles ar erecepti nav šobaltdien.
Nav naudas! Naudas nav! Nav naudas! Bet skolotāji grib ēst. Dakteri grib ēst. Vecāki grib, lai viņu bērniem iemāca matemātiku un angļu valodu. Slimnieki grib tapt veseli. Visi grib ēst – skolotāji, vecāki, skolēni, slimnieki, dakteri, pensionāri.
Ar ko, valdība, viņus pabarosi?
«O, tā nav problēma,» atbild valdība, «barošu ar Uzvaras pieminekli un Satversmes preambulu. Labu apetīti!»