Partiju apvienībai Vienotība un ar to saistītajai korporatīvi satīklotajai politologu, antropologu un nevalstisko sargsuņu varzai ceturtdien bija lielas dzīres – Saeima pirmajā lasījumā pieņēma grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, paredzot partiju finansēšanu no valsts budžeta. Vēl gan būs otrais un trešais lasījums, taču vismaz pagaidām nekas neliecina, ka šā likuma stumšana varētu iebuksēties.
Tas liecina, ka vienotīgie spēj ne tikai vārīties savā sulā, bet arī iepotēt savu ideoloģiju plašāk, manipulēt arī ar citu – pārējo, normālo, parasto, veco (sauc, kā gribi) Latvijas politisko spēku prātiem, izmantojot to vājības – gļēvu ļerpatību un sīku alkatību.
Partiju finansēšana no budžeta ir tikai viens solītis lielā pasākumu kompleksā, kura mērķis ir gan iegūt varu uz kādu laiku, gan arī turpmāk mūžu mūžos rakstīt politiskā procesa spēles noteikumus un atkarībā no mainīgajiem apstākļiem pielāgot tos savam ģīmim un līdzībai, padarīt tos ērtus sev un apgrūtinošus konkurentiem. Šajā kompleksā ietilpst jau pieņemtie un vēl iecerētie likumdošanas akti, kas regulē priekšvēlēšanu aģitācijas un reklāmas, partiju finansēšanas un vēlēšanu sistēmu. Šo normatīvo aktu stumšanu parasti ievada un pavada skarba propaganda, bezkaunīga ļaužu smadzeņu masāža, iestāstot sabiedrībai, ka demokrātijas attīstības bremzēšana ir demokrātijas veicināšana, konkurences slāpēšana politikā ir rūpe par valsti, cenzūra ir atklātība. Jau ir izdevies daudziem iestāstīt, ka no valsts līdzekļu iedales partijām būšot kas varen pozitīvs – ka mazināšoties naudas vara un partiju atkarība no sponsoriem, veicināšoties partiju konkurence. Šo ideju propagandēšanas kopkorī iesaistīts pat Valsts prezidents Valdis Zatlers, kas aizgūtnēm vietā un nevietā cenšas liet ūdeni uz vienotīgajām dzirnavām.
Ir tieši otrādi – partiju konkurenci šie grozījumi samazina, jo nākotnē, balstoties uz šā likuma normām, budžeta finansējuma apjoms būs atkarīgs no iepriekšējo vēlēšanu rezultāta – jo vairāk partijai bijis vēlētāju, jo lielāks finansējums. Tas nozīmē, ka partija, kas nākotnē vēl tikai gribēs rasties, būs nevienlīdzīgā situācijā pret partiju, kas jau pastāv – šī jaunā partija valsts naudu nedabūs.
Spēles noteikumu maiņas komplekss paredz visdažādākos reklamēšanās, zīmēšanās, informēšanas un finansēšanas ierobežojumus, kas jau pašā pamatā ir pretējs konkurences veicināšanai. Tad jau var iestāstīt arī, ka konkurenci var veicināt, piemēram, aizliegums būvēt jaunus lielveikalus, aizliegums reklamēt preci vai aizliegums vispār tirgoties.
Reklāmas ierobežojumi mazina konkurenci, jo atņem iespēju partijām informēt par sevi, par savām idejām, ja tādas ir. Tie, kas cenšas apkarot partiju iespējas reklamēties, uzskata vēlētājus par pilnīgiem idiotiem, jo apriori pieņem, ka vēlēšanu rezultāti vienmēr ir tieši proporcionāli reklāmās iztērētajiem līdzekļiem. Tāpēc tauta jānorobežo no reklāmām.
Vēršanās pret reklāmu ir liekulīga arī tajā ziņā, ka iniciatīva nāk no tiem politiskajiem spēkiem, kas tradicionāli piekopj citas vēlētāju muļķošanas metodes – kamēr Šķēle un Šlesers reklamēsies, Ēlerte liks lietā slēpto reklāmu plašsaziņas līdzekļos, pseidoziņas un pseidojaunumus, pseidoekspertu komentārus, kas slavinās Vienotību. Šajā variantā neviens nekad nevarēs saskaitīt, cik naudas tika vai netika šajā kampaņā lietots.
Absurds ir arī uzstādījums – mazināt naudas varu politikā. Tad jau varbūt izslēgt naudas varu pavisam un ar likumu aizliegt lietot naudu kā tādu? Kāpēc Šlesera nauda ir sliktāka par Sorosa naudu? Tad celsim komunismu, kur naudas nebūs un katrs dabūs labumus naturālā izteiksmē pēc spējām un vajadzībām!
Apbrīnojams ir arī laiks, kurā tik viegli, kā pa sviestu ir aizgājusi likuma norma par partiju finansēšanu no budžeta. No budžeta – tas ir par nodokļu maksātāju naudu. Tātad Saeimā domā, ka pašlaik nav nekā svarīgāka, ko lemt, kā par to, kā atņemt tautai naudu un ieskaitīt to savā kabatā, savu biroju uzturēšanai un kancelejas preču, krēslu, galdu un ādas dīvānu pirkšanai. Varētu domāt, ka Latvija ir pārbagāta valsts, kurai naudu vistas neknābā. Latvija pašlaik ir tiktāl fiskāli aizkonsolidējusies, ka daļa ļaužu jau reāli badojas, bet Saeima tikmēr rūpējas par partiju finansēšanu.
Šāda partiju finansēšanas kārtība pastāv daudzviet Rietumos. Nu un tad?
Vai tad latviešiem jāmērkaķojas pakaļ jebkam, kas nāk no Rietumiem, nekritiski jāpārņem katrs no turienes nākušais dzīvnieks, pār vari cenšoties to introducēt Latvijas dabā? Rietumos partiju finansēšanai no budžeta ir gara un nemaz ne tik bezmākoņaina priekšvēsture, tas ir kreiso un labējo strāvojumu cīņu rezultāts, un dabiski, ka šādi jauninājumi turienes likumdošanā neienāca globāla finanšu kolapsa laikā – tas bija tad, kad valsts varēja atļauties.
Dīvaini, ka pārējās partijas tā viegliņām pavelkas līdzi Vienotības diktātam un bez ierunām piebalso partiju finansēšanas likuma pārgrozījumiem.
Taču varbūt nekā dīvaina nav? Arī pašas taču cer pazīsties no budžeta. Ja naudiņu var dabūt šādā veidā, tad – kā no tās atteiksies?
Taču burkāni nemēdz būt bez pātagas pa dibenu. Iekārojot šo naudiņu, Latvijas politiķi iekrīt lamatās un paši sev savelk cilpu ciešāk ap kaklu.