Necik ilgi nebija jāgaida, lai aizgrābtā pacilātībā saadītā treju partiju savienība Vienotība saietu matos pati savā iekšpusē – no Jaunā laika izslēgts partijas ierindas biedrs Dans Titavs.
Titavs nebija vis šāds tāds parasts biedrs, bet ļoti nozīmīga persona, faktiski puse no Einara Repšes, savdabīgs Repšes alter ego. Kamēr Repše staigāja pa politiku, grēcīgajai zemei nepieskardamies un stalti sludinādams godīgumu, profesionalitāti un tamlīdzīgas cēlas idejas, viņa tuvākais draugs Titavs kārtoja aizkulišu štelles, uzturēja attiecības ar uzņēmējdarbības aprindām, palīdzēja partijai kuluāru spēlēs iegūt pēc iespējas vairāk varas. Tieši Titavs savulaik bija tas, kurš apspēlēja sāncenšus zemdeķa sarunās un panāca Aivara Aksenoka kļūšanu par Rīgas mēru.
Taču pasaules godība paiet, un Titavs ir kritis nežēlastībā. Vienlaikus var teikt, ka nežēlastība ir piemeklējusi arī pašu Jaunā laika dižlokomotīvi – Repši – personāžu, uz kura tēla kupra politikā savulaik iejāja vesela plejāde jeb varza politikāņu. Bet nu nepateicība jau esot pasaules alga.Dusmās par drauga izmešanu no partijas Repše ir aizcirtis vienas durvis, taču nobremzējis priekšnamā pie izejas – no partijas amatiem kādeizējais vadonis tagad ir aizgājis, taču nosolījies palikt finanšu ministra krēslā. "Vai, cik jauki un labi," vienā balsī sauc Repšes pazemotāji. "Ej, ej, Einar, projām no partijas amatiem un paliec, paliec ministrēt!" Repšes palikšana valdībā pagaidām vēl ir izdevīga arī partijas ārējiem konkurentiem – Tautas partijai un pārējiem, kuri tagad nevar vien nopriecāties par kašķi Jaunajā laikā un šā kašķa avota permanentu saglabāšanos uz priekšdienām. Skaidrs taču, ka nekādas raķetes no ārienes nevar nodarīt tādu kaitējumu pretiniekam kā bumbas sprādziens tieši Vienotības pulvera noliktavas iekšpusē.
Repšes palikšana ministra krēslā sola vēl daudz jauka Vienotības konkurentiem. Atbaidošais voluntārisms un tiesiskais nihilisms, ar kādu viņš ir darbojies bosingā pret tagad jau aizrotēto Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektoru Dzintaru Jakānu, vēl būtu pusbēda. Bēdas sāksies tad, kad izrādīsies, ka Repšes stumtais, jaunais VID priekšnieks Lauris Leja skapī glabā tādus savas iepriekšējās dzīves skeletus, ka pat kvēlākajiem Repšes faniem metīsies šķērmi ap dūšu. Bēda būs tad, kad taps acīmredzams, ka Repšes postījumu jeb vienpersoniski uzspiesto, nevajadzīgo reorganizāciju rezultātā VID vairs lāgā nespēj veikt savas funkcijas – iekasēt nodokļu naudu. Vēl taču vajadzēja tā iegadīties, ka saceļas arī skandāls ar slepenas informācijas noplūšanu no VID! Ja Mao Dzeduns ir sacījis parezi, ka jo sliktāk, jo labāk, tad ideālāku finanšu ministru par Repši tiešām nevar iedomāties.
Jo sliktāk, jo labāk ir bijis ilggadējs vadmotīvs arī jauno asiņu pienesumam Vienotības rindās – bijušajai Dienas redaktorei Sarmītei Ēlertei. Viņai pret Repšes graujošo darbību, postot VID, droši vien nav nekādu iebildumu. Taču viņas iebildumi, ienākot kā ceturtajam spēkam Vienotībā, varētu būt tas, ka kādam citam šajā veidojumā joprojām ir saglabājies par daudz harismas. Joprojām pastāv lielas ļaužu masas, kas nekritiski tic Repšem, lai ko viņš darītu. To Ēlerte necietīs. Ēlerte pati ir tā, kas savulaik veicināja šo Repšes gaišā tēla rašanos. "Es tevi dzemdināju, es pati tevi arī nožņaugšu," Ēlerte māj ar mietu Repšem.
Repšem tad te der ielāgot, ka Ēlertes aprindām pretī runāt neklājas – var iznākt tāpat kā Andrim Šķēlem, kurš arī ir Ēlertes radīts un kuru tagad pati Ēlerte tagad visiem spēkiem cenšas nomīdīt beigtu ar asiņainu papēdīti. Šķēle droši vien jau būtu nomīdīts, ja vien Ēlertei būtu tāda milzu ietekme pār ļaužu prātiem kā agrākajos laikos.
Visticamāk, tieši no Ēlertei pietuvinātajām aprindām nāk impulss izslēgt Titavu, lai norādītu Repšem viņa īsto vietu Vienotībā. Titava izmešanas tehniskā puse gan tika nodarīta ar citām rokām – to paveica ļaudis no Jaunā laika partijas vadības.
Vēl vienā savienībā ar Titavu Ēlerte nesapasēja arī tāpēc, ka Titava līmenis korporatīvajās saspēlēs ar uzņēmējdarbības vidi savus griestus sasniedz kaut kur apmēram ap Valēriju Belokoņu. Ēlerte tēmē spēlēt daudz augstāk, uz nesalīdzināmi lielākām likmēm, un viņai tāds Repše&Titavs&Belokoņs ir sīkas vienības, kas nākamībā var lieki un nepatīkami pīties pa kājām, bojājot daiļās Vienotības principiālo, ar vietējiem uzņēmējiem un baņķieriem nesaistīto tēlu.
Līdzšinējā politisko partiju vēsture rāda, ka allaž ir slikti beidzies tām partijām, kas sāk savā iekšpusē plēsties. Pats skumjākais stāsts šajā ziņā ir Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas nebija vairs tālu no varenas ietekmes politikā, bet sašķelšanās bojāristos un antibojāristos visus sasniegumus iznīcināja. Šāda likumsakarība varētu attiekties arī uz Vienotību, taču te šīs partijas stratēģi ir ieplānojuši mazliet citādu spinošanu – tādu kaušanos, kas nekļūtu nekontrolējama. Vienotības iekšējā sakašķēšanās allaž mīsies ar asarainu apkampšanos un bučošanos – tā, lai ļaudis vērotu šos sižetus emocionāli, jūtot līdzi kā meksikāņu seriālu varoņiem: "Ko Solvitiņa teica? Un ko Ausmiņa? Vai, un tas Einariņš izskatījās tik bēdīgs." Vienotības gadījumā ir iecerēts sasniegt tādu izplešanās stadiju, kurā var atļauties sist savējos, lai citi baidās, panākt tādu lugas uzvedumu, kurā visas Latvijas iekšpolitikas cīņas norisinās starp Vienotības dažādajām frakcijām.
Tik skaisti varbūt nesanāks, tomēr ir redzams, ka Vienotība centīsies uz to tiekties, un blieziens pa degunu Repšem jeb, kā viņš pats mēdz izteikties, duncis mugurā no savējiem, ir tikai treniņš pirms ļaužu mulsināšanas spēlēm nākotnē.