Nav juridiska pamata neapstiprināt LU rektoru

Lai analizētu un dotu slēdzienu par Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu tiesiskumu, nepieciešams noskaidrot, kāds ir Latvijas Universitātes tiesiskais statuss, tās autonomijas saturs un apjoms, kādi ir tiesību akti, no kuriem tai jāvadās, kā notiek gribas izteikšana tās orgānos un kādas ir tās attiecības ar citiem valsts orgāniem.

1. Latvijas Universitātes tiesiskais statuss.

[1.] Vairāk kā pusotru gadsimtu, kopš augstskolām Krievijas impērijā cars atņēma to autonomiju un pašpārvaldes tiesības, augstskolas vairāk vai mazāk darbojušās gan juridiskā, gan faktiskā izpildvaras ciešā pārraudzībā un pakļautībā. Arī kad 1923. gadā apstiprināja Latvijas Universitātes satversmi, tajā tika noteikts, ka "Universitāte ir autonoma iestāde, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus uzdevumus" (4. pants), kā arī tas, ka tā ir juridiska persona (98. pants).[1]

[2.] Pieņemot Augstskolu likumu 1995. gadā tajā gan tika noteikts, ka "Augstskolām ir juridiskās personas statuss", bet tas tika darīts padomju tiesību doktrīnas par juridisku personu iespaidā, jo likumā tajā pašā laikā kontraversāli tika noteikts, ka "Valsts dibinātās augstskolas ir pašpārvaldes iestādes" (7. pants).

[3.] Jau 2000. gadā juridiskajā literatūrā tika norādīts uz nepieciešamību noteikt (atjaunot) augstskolām juridiskās personas statusu un, saskaņā ar vācu tiesību doktrīnu, kā tas Kontinentālā Eiropā pieņemts, atzīt tās par publisko tiesību personu apvienībām (Körperschaft des Öffentlichen Rechts).[2] Tomēr ar 2000. gadā pieņemtiem grozījumiem no Augstskolu likuma 4. panta tika svītrota norāde, ka augstskolas ir juridiskas personas un tika noteikts, ka "Augstskolas ir autonomas izglītības un zinātnes iestādes ar pašpārvaldes tiesībām".

¹Latvijas Universitātes satversme. Latvijas Republikas likums. LMKNK 1923, Nr. 40.

² Muciņš L. Publisko iestāžu klasifikācijas modelis. Likums un Tiesības, 2000, Nr. 4, 99-100. lpp.