Ar ko ļaužu atmiņā paliks šā gada notikumi ekonomikā? Pirmā atbilde, kuru man ir sanācis dzirdēt no informācijas jomas algotiem darbiniekiem, – variācijas par Ministru prezidenta Valda Dombrovska atkārtoto spārnoto frāzi par ekonomiskās izaugsmes atjaunošanos. Ka kopprodukta rādītājos Latvija atkal ir kļuvusi par Eiropas līderi izaugsmes ziņā. Tikai kāpēc šī izaugsme nav atspoguļojusies lielākās iedzīvotāju daļas ienākumos?
Uz šo jautājumu, pirmo reizi viesojoties Latvijā 2012. gada jūnijā, atbildi sniedza Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagārda. Latvijas lielākā problēma ir nevienlīdzība. Kristīnes Lagārdas teiktais Latvijas Bankas konferencē Apstākļiem spītējot: Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze: «Patlaban Latvijas sabiedrībā ir novērojama satraucoši liela ienākumu nevienlīdzība. 20% iedzīvotāju ar vislielākajiem ienākumiem ir septiņas reizes bagātāki par 20% Latvijas iedzīvotāju ar viszemākajiem ienākumiem.»
Tas, ka 2012. gada izaugsme neparādās Latvijas nabadzīgāko iedzīvotāju ienākumos, liecina, ka šogad Lagārdas brīdinājums nav ņemts vērā un, izaugsmei akumulējoties Latvijas bagātāko iedzīvotāju ienākumos, Latvijas nevienlīdzības plaisa ir palikusi vēl lielāka nekā pirms gada.
Pat vairāk – Latvijas valdība un Saeima 2012. gadā atteicās no 2009. gada krīzes laikā piesolītās politikas – pārcelt nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu. 2012. gads iezīmējies ar vērienīgu patēriņa nodokļa PVN samazināšanu no 22 uz 21 procentu.
Jebkuri solījumi investoriem, sociālajiem partneriem tiek atcelti, kad valdībai ir lielākas prioritātes. PVN bija jāsamazina, jo bez tā Latvija nespētu izpildīt priekšnoteikumus uzņemšanai eirozonā.
2012. gads ir lielās makroekonomiskās manipulācijas sākuma gads. Tikai kombinējot ar Māstrihtas kritērijos iekļautajiem rādītājiem, uz īsu brīdi (laika logs ir 2013.–2014. gads ) sakritīs zvaigžņu (lasi – makroekonomisko indikatoru) stāvoklis, lai Latvija varētu tikt uzņemta eirozonā. Māstrihtas kritērijus mēs spējam izpildīt tikai uz neilgu laiku: pusotru vai diviem gadiem. Tikai šajā laikā Latvija tehniski iekļausies Māstrihtas kritērijos. Nedz pirms tam, nedz pēc tam Latvijai vairāk šādu iespēju nebūs – ja netiks izmantos mirklis, tad eirozona mums nespīd nekad. Taču, ja mūs uzņems eirozonā, bet Latvijas inflācija uzreiz aizies kā raķete debesīs, tad tas vairāk neskaitās! Ja tiksim uzņemti un atklāsies manipulācijas, no zonas mūs neizmetīs, ja vien nenogāzīsim vēl lielākus podus kā Grieķija. Tikai pārspēt grieķus ir liels, liels izaicinājums, un ar pašreizējo premjeru tas nekādi nav iespējams. Taču, ja reformistiem izdosies Ķīli iebīdīt valdības priekšgalā, tad Grieķija saturies! Latvija tiks noreformēta ar videoblogiem tā, ka pat Eiropas Centrālajai bankai par maz neliksies.
Eirozonas manipulācijas ir sākušās. Ja Latvija neiestāsies eirozonā 2014. gadā, tad pilnīgā bezjēgā ir palaisti PVN likmes samazināšanas dēļ neiekasētie 150 miljoni latu PVN ieņēmumu valsts pamatbudžetā. Kas par to atbildēs?
Lai cik skumji būtu to atzīt, 2012. gads ir pēdējais lielās (5% IKP pieauguma) izaugsmes gads. IKP aprēķināšanas formulas īpatnību dēļ 2012. gada izaugsmē tiek iekļauta šogad iztērētā kredītu nauda. 2012. gada izaugsme ir nākotnes ienākumu iztērēšana šogad. Vienkārši 2012. gadā bankas atsāka kreditēšanu, un izaugsmi nodrošināja tas, ka jaunie kredīti tika iztērēti šogad. Nākamgad, aiznākamgad un turpmākajos gados, ja vien jauno kredītu apjoms lavīnveidā nepieaugs, izaugsme nobremzēsies – līdzekļi tiks vairāk tērēti regulāru kredītu atmaksai un procentu maksājumiem. To neslēpj arī mūžīga optimisma pilnie banku analītiķi. Pat oficiālās prognozes liecina, ka nākamgad izaugsme piebremzēsies.