11. septembrī intervijā Latvijas Radio izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis klāstīja, ka demisijas pieprasīšana ir normāla parādība un ikvienam ministram piedienoties «kā ārstam baltais halāts». Vai kolektīva demisijas pieprasīšana patiešām ir ikdienišķa norise Latvijā?
Nē, dārgie draugi! Tas ir kaut kas ārkārtējs, var teikt – desmitgades notikums, īpaši tad, ja demisiju pieprasa leģitīmi vēlētas varas pārstāvji.
Augstskolu rektori ir vēlēta vara. Tos ievēlē augstskolu mācībspēku un studentu delegāti. Pašvaldību vadītāji Latvijā ir demokrātiski ievēlētas varas pārstāvji. Tiesisko reformu ministri ir sadūrušies nevis ar kādas vientuļas NVO vai biznesa grupas interesēm, bet gan ir nonākuši konfliktā ar līderiem, kuriem sabiedrība ir demokrātiskā veidā dāvājusi savu uzticību un piešķīrusi varu aizstāvēt vēlētāju intereses.
Kolektīva nepolitiska ministra demisijas pieprasīšana Latvijā nav ikdienas stāvoklis. Varbūt Grieķijā ir, bet Latvijā – nav! Par to kopš 2008. gada ir šokēti ārzemju žurnālisti un eksperti, kas apmeklē Latviju. Valdība samazina algas par 20% simt tūkstošiem valsts sektorā nodarbināto! Nevienas demonstrācijas! Ārzemnieki neko nesaprot. Vai pie jums ir aizliegts protestēt? Nē! Atbilde ir meklējama latviešu tautas raksturā. To jau pirms diviem gadsimtiem grāmatā Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās aprakstīja Garlībs Merķelis: «Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā – par palocīšanos to nevar saukt –, kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju....»
Lai latviešus piedabūtu uz kolektīvu protestu, ir jāizdara kaut kas ārkārtējs. Divi politiskie līderi ar šādu talantu nu ir atradušies – Ķīlis un vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (abi – Reformu partija). Ar tādiem līderiem garlaicīgi nebūs. Kā ir iespējams īstenot pat vajadzīgas reformas, ja politiķis, atverot muti, sev producē vairāk pretinieku nekā atbalstītāju? Valsts galvenais reformators Valdis Zatlers 10. septembrī, uzstājoties TV, gāja vēl tālāk – nosaucot visus, kas ir pret Ķīli un Sprūdžu, par stagnātiem. Tauta pieprasa reformas! Stagnāti pretojas! Ķīlis kopā ar Sprūdžu satrieks antireformisko stagnātu bandu!
Tikai reformatori apzināti jauc, kuri tad īstenībā ir šauru biznesa grupu interešu aizstāvji. Šauru biznesa grupu intereses bīda tieši Reformu partija: gan bīdot ideju prihvatizēt ostas, gan pārvērst augstāko izglītību par parādu verdzības formu. Kā liecina aptaujas, Ķīļa ideju pāriet uz maksas augstāko izglītību atbalsta tikai 4% iedzīvotāju. Tieši šauru banku investoru kliķes intereses tagad bīda Valda Zatlera partijas biedri, mēģinot nabadzīgu bērnu vecākus iedzīt parādu jūgā, ja tie neatteiksies no domas par augstāko izglītību saviem bērniem! Ķīļa reformām nav nedalāma sabiedrības atbalsta!
Demokrātiski ievēlēti pasniedzēju, studentu un vēlētāju pārstāvji kolektīvi izsaka protestu pret to, ka divi nemākulīgi ministri ar reformu saukli piesedz savu nespēju saprast cilvēku vajadzības un atrast kopēju nepieciešamo pārmaiņu virzienu. Paradoksālā kārtā pašnosaukto reformistu attieksme pret Latvijas iedzīvotājiem atgādina Garlība Merķeļa aprakstīto vācu baronu izpratni par to, kādiem jābūt latviešiem: «Par paklausīgiem sauc zemniekus, kas nekad neiedomājas, ka viņu kungu tiesībām varētu būt savas robežas .» Vēsture atkārtojas, tikai lielskungu lomās citi. Par kādu latvju nākotni pirms diviem gadsimtiem sapņoja lielais latviešu tautas draugs un aizstāvis Garlībs Merķelis? Kā brīviem latviešiem būtu jāizturas pret lielskungiem? Garlībs Merķelis: «Viņi savas acis vairs nepaceltu verdziskā pazemībā, bet mierīgā pašapziņā, viņi ar tiem runātu, nemaz nedomājot par zābaku un svārku skūpstīšanu. Kas gribētu, lai viņam parāda sevišķu godbijību, tam vajadzētu vien papūlēties to nopelnīt.»
Pašpiesauktie reformisti nav nopelnījuši godbijīgu attieksmi. Un neizskatās, ka ir sapratuši, kāds tas būtu ieguvums tad, ja viņi spētu izprast savas nozares vajadzības un virzīt nepieciešamās reformas. Taču nav sliktuma bez labuma – demisijas pieprasījumi pierāda to, ka latvietis pamazām iemanto tās īpašības, kuras ir raksturīgas brīvām tautām. Rektori un pašvaldību vadītāji nenolaiž savas acis verdziskā padevībā atsevišķu politikāņu priekša, bet runā ar ministriem mierīgā pašapziņā.