Ķīna un jaunie izaicinājumi ekonomikā
Pirms sešdesmit sešiem gadiem (1949. gada 1. oktobrī) tika izveidota Ķīnas Tautas Republika.
Latvijas ļaudīm, kuriem ir visai kritiska attieksme pret sociālisma eksperimentiem PSRS, bet jo īpaši pret kādreizējiem PSRS svētkiem, ir visai grūti aptvert, ka sociālistiskās Ķīnas dibināšanas diena pašā Ķīnā tiek svinēta kā visnozīmīgākais notikums Ķīnas vēsturē.
Latvijā ir vērojama divu veidu izpratne par Ķīnas vēsturi. Jaunākā paaudzei ir fascinēta, redzot Ķīnas panākumus, to, cik ātri viena no pasaules mazāk attīstītajām zemēm ir kļuvusi par planētas otro lielāko ekonomiku. Jaunākajai paaudzei nav īsti zināmas un saprotamas jutīgās lappuses Ķīnas vēsturē, kāpēc Ķīnai ir īpašas attiecības ar Ziemeļkoreju, kā sanāca, ka Taivāna ir nodalījusies no Ķīnas, kā vēsturiski veidojās Tibetas un Ķīnas attiecības utt.
Vecākajai paaudzei savukārt priekšstati par Ķīnas vēsturi 20. gadsimta otrajā pusē ir iegūti padomju laikā. Diemžēl padomju laika informācija par Ķīnu bija ar milzīgu propagandas ietekmi. No 1960. gada, kad arvien vairāk un vairāk sāka saasināties padomju un ĶTR konflikts, PSRS iekšzemē Ķīnas tēls tika apzināti demonizēts un ļauni kariķēts. Padomju ļaudīm bija jāiepotē naids pret sociālisma zemi, kura izvēlējās no Maskavas atšķirīgu attīstības virzienu. Tāpēc Latvijā vērtējumi par to, cik nozīmīga ķīniešiem ir ĶTR izveide, balansē ir starp maldiem un neziņu.
Mūsdienās vairs nav nepieciešamības sagrozīt vēsturisko notikumu sekas un mērogus. Mēs varam kritiski novērtēt gan padomju, gan Rietumu propagandas melus par Ķīnu. Viens no mītiem par Ķīnu ir propagandas apgalvojumi, ka Lielo badu 1959. un 1960. gadā izraisīja paātrinātā kolektivizācijā. Mīta pamatā ir vēstures analoģija starp Lielo badu, kas sekoja pēc masveida kolektivizācijas PSRS, un līdzīgu parādību Ķīnā. Taču mūsdienās Ķīnas pētnieki (Šauna Breslina grāmata Mao, Rīga, Jumava, 2006, 80. lpp.) norāda, ka klimatisko apstākļu radīto seku piedēvēšana kolektivizācijai nav īsti pamatota. 1959. un 1960. gada sausums (vai plūdi) skāra pusi no Ķīnas lauksaimniecībā apstrādājamās zemes. Šauns Breslins uzskata, ka, ņemot vērā klimatiskos apstākļus, 1959. un 1960. gadā masveida bada apstākļi Ķīnā izveidotos jebkurā ekonomiskajā sistēmā.
Attīstības virziens, kuru īstenoja Ķīna, bija stingra sociālisma saglabāšana līdz brīdim (20. gadsimta septiņdesmito gadu beigās), kad tika radīta normālai attīstībai nepieciešamā transporta, enerģētikas un rūpniecības infrastruktūra. Tautas republikas dibināšanas brīdī (1949. g.) Ķīnas dzelzceļa kopgarums četrkārt atpalika no Indijas. 1980. g. Ķīnas dzelzceļa līniju kopgarums jau sasniedza Indijas līmeni. Mēģinot sākt tirgus ekonomikas reformas agrāk, Ķīna nonāktu tajā pašā ekonomikas slazdā, kurā iekļuva neatkarību atguvušās Āfrikas valstis. Patiecoties Denam Sjaopinam (1904–1997), reformas tika sāktas pareizajā brīdī – tiklīdz valsts bija izsmēlusi savas iespējas būt par visefektīvāko investoru visās ekonomikas jomās. Savietojot centralizētu plānošanu ar tirgus ekonomiku, Ķīna pierādīja, ka vislabākais valsts izaugsmes instruments nav liberālā tirgus ekonomika, kad ļaudis bezcerīgi un gadiem ilgi gaida, lai sociāli bezatbildīgu un pārmērīgi alkatīgu kapitālistu centieni maksimāli pelnīt jebkādā veidā pārtaptu vispārējā labklājībā. Ķīna pierādīja, ka vislabākais valsts izaugsmes instruments nav absolūti centralizētā plānošana, kad valsts plāna līmenī tika mēģināts prognozēt, cik liels būs patēriņš katrai no 20 miljoniem iespējamo preču. Labākais valsts attīstības instruments, un to Ķīna pierādīja 30 gadu ilgā laika posmā, ir elastīga centralizētās plānošanas un tirgus ekonomikas savietošana. Tieši tas ir Ķīnas ekonomiskā brīnuma pamatā.
Otra globāla Ķīnas mācība – investīciju piesaistē nevajag paļauties tikai uz ārvalstu investoriem un banku kredītiem. Tikai trīs gadus, 1995.–1997. g., ārvalstu investoru daļa Ķīnas kopējā investīciju apjomā sasniedza 10% līmeni. Ķīnas ekonomikas brīnuma pamatā ir nevis ārvalstu investīciju piesaiste, bet vietējo investoru atbalsts, nevis atbalsts banku sektoram, lai tas kreditē investīcijas, bet apstākļu radīšana, lai vietējo uzņēmumu īpašnieki reinvestē savu peļņu, bez banku kredītu palīdzības. Ķīnā 2013. gadā no visām investīcijām fiksētos aktīvos ārvalstu investoru devums neveidoja pat vienu procentu. Valsts budžeta atbalsts radīja 4,5% no visām investīcijām.
12,1% investīciju tika veiktas no banku vai juridisko personu kredītiem, bet vairāk nekā 80% no investīciju apjoma bija reinvestētā peļņa vai uzņēmumu pašu līdzekļi. Latvijas vadība pēdējos 25 gadus (atšķirībā no Igaunijas) konstruēja protekcionistiskus apstākļus ārvalstu investoriem un investīcijām no komercbanku kredītiem.
Vietējās investīcijas no pašu peļņas tika un joprojām tiek apliktas ar peļņas nodokli. Varbūt tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Taču neidealizēsim Ķīnu. Šobrīd Ķīna ir daudzu jaunu izaicinājumu priekšā. Vai ekonomiskās izaugsmes metodes, kas bija efektīvas pēdējos trīsdesmit gadus, būs tikpat efektīvas vēl nākamos trīsdesmit? Šobrīd Ķīna saskaras ar nepieredzētu un pieaugošu mantisko un reģionālo nevienlīdzību. No tā, kā Ķīnai izdosies atrisināt jaunos izaicinājumus, būs atkarīga arī ES un Latvijas izaugsme, jo, Ķīnai kļūstot par pasaules otro lielāko ekonomiku, tās ietekme būs jūtama visās valstīs un teritorijās.