Kad kāda nelaime piemeklē zemi, kuras nosaukums nav pat zināms, tad pat uz traģiskiem notikumiem var raudzīties bez lielām emocijām. Kad nelaime piemeklē zemi, kuru ir sanācis apceļot un ar kuru saistās spilgtas atmiņas, notikumus vairs nevar vērtēt bezkaislīgi.
Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju Tunisijas notikumi nebija vienaldzīgi. Sākumā bija pat interesanti. Veroties TV reportāžās, tika sameklēti fotoalbumi un protestu vietas tika atrastas iemūžinātajās Tunisijas ceļojumu ainās, kuras varēja komentēt: "Re! Šajā vietā 7. novembra bulvārī mēs paņēmām taksi, lai brauktu uz Tunisas zoodārzu." Tikai tobrīd TV kadrā ir nevis takšu un ļaužu pilns bulvāris, bet jaunieši, kas met bruģakmeņus, un policisti, kas šauj uz demonstrantiem ar asaru gāzes granātām.
Vēl pagāja dažas dienas, un Tunisijas prezidents ben Ali ar ģimeni jau aizbēga uz Saūda Arābiju, pametot savus atbalstītājus likteņa varā. Savukārt TV kadros jau bija redzami tanki ielu stūros un dzirdami automātisko ieroču sprakšķi. Tunisijas notikumi radīja nepārvaramu plaisu starp dažu televīziju ideoloģiskajam klišejām un aculiecinieku redzēto un nofilmēto. Vieni cildināja jasmīnu revolūciju un to, ka tunisieši ir nokratījuši ceturtdaļgadsimtu ilgo ben Ali diktatūru, ka tagad Tunisijā valdīs demokrātija un zelta laikmets, ka tūdaļ sāksies visu arābu valstu atmoda, jo demokrātijas vēji no Tunisijas izplatīsies tālāk – uz Ēģipti un Alžīriju, bet pēc tam uz visu islāma pasauli. Tikai dažu ideoloģiski pareizu televīziju monopols vienpusēji rādīt revolūcijas ir pagājis. Aculiecinieku safilmētais rāda pavisam citu jaunās Tunisijas demokrātijas ainu. Kamēr valdība veidojas, armija apsargā tikai svarīgākos objektus, pārējā valsts daļā sākusies neticama vardarbība Ļaudis, lai apturētu laupītājus, izveido savas pašaizsardzības nodaļas, kas sāk īstenot varu tuvākajā apkārtnē. Kāda satelīta TV bezkaislīgi rādīja revolūcijas ainas Monastīras apkārtnē. Ielu krustojumā vietējie pašaizsardzības nodaļas biedri ir izveidojuši barikādes un aptur visas automašīnas. Barvedis pēkšņi parāda uz kādu vīreli vieglajā automašīnā. Pūlis viņu izvelk no automašīnas, un visi tūdaļ pat ar āmuriem un cirvjiem sakapā nelaimīgo. Līķis tiek aizvilkts, bet pašaizsardzības nodaļas vīri jau pārmeklē nākamo auto. Jasmīnu demokrātija izpaužas vienkārši – aizdomīgie tiek nolinčoti. Savukārt britu tūriste stāsta, ka bija jāpiekrīt evakuācijai, jo viņas acu priekšā tika nogalināts viesnīcas apsargs, kurš atteicās ielaist demokrātiskos revolucionārus viesnīcā...
Savdabīga izpratne par demokrātiju. Kas vispār notiek? Tunisija taču bija vislaicīgākā islāma zeme. Šeit pat alkoholu pārdeva veikalos un ikvienam (nevis tikai ārzemniekiem kā Ēģiptē). Tunisija desmitiem gadu bija miera un stabilitātes oāze. Tā formāli pārvarēja globālo krīzi bez zīmīgiem satricinājumiem. Kamēr Latvijā viss bruka, tikmēr Tunisijas IKP 2009. un 2010. gadā auga par 3–4 %. Vienīgais, kas uztrauca Rietumu analītiķus, bija demokrātijas trūkums un vārda brīvības ierobežojumi. Nedēļas laikā Tunisija ir kļuvusi par vietu, kurā pūlis var noslepkavot jebkuru, kas izskatās aizdomīgs.
Tikai formālie ekonomikas rādītāji neatsedz galveno Tunisijas problēmu. Tā ir demogrāfija. Puse valsts iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem. Katru gadu Tunisijā ir jārada 60 000 jaunas darba vietas. Tik daudz vīriešu katru gadu papildina darba tirgu. Katru gadu! Desmit gados Tunisijai ir jārada (neskaitot sieviešu nodarbinātību) pusmiljonu jaunu darba vietu. Ar katru gadu slodze uz izglītības un veselības aizsardzības sistēmām un dzīvojamo fondu palielinās par vairāk nekā 100 000 iedzīvotājiem. Savukārt Tunisijas valsts budžeta iespējas ir līdzīgas Latvijas iespējām – aptuveni 5 miljardi latu ienākumu 2010. gadā.
Sākoties globālajai krīzei, valdība vienkārši nespēja radīt jaunas darba vietas, tieši otrādi – samazinājās jau esošo skaits un izveidojās situācija, ka faktiski gandrīz vienam miljonam jaunu vīriešu nav darba un tie ir darba tirgum lieki. Turklāt šis gads sākās ar globālo tirgus izraisītu pārtikas cenu kāpumu. Tas arī radīja sprādzienu, kas aizmēza ben Ali režīmu. Tikai lai jebkurš vispārliecinātākais demokrāts brauc uz Tunisiju un mēģina ik gadus radīt 60 000 jaunas darba vietas, lai tikai saglabātu esošo nodarbinātības līmeni. Lai sāktu mazināt bezdarbu, būs jārada vēl vairāk darba vietu. Tunisija ir tikai pirmais gadījums, kad cilvēku skaita un resursu pietiekamība nonāk radikālā un asiņainā konfliktā. Tikai šai problēmai ir maz sakara ar pārvaldes formu. Jaunai valdībai, pat ja tā būs demokrātiskāka, problēmu būs vēl vairāk nekā ben Ali režīmam. Tūristi jau ir aizbiedēti, bet tūrisma infrastruktūra tiek izlaupīta un iznīcināta.
Turklāt ben Ali autoritārais režīms aizsargāja Eiropu no Āfrikas ekonomisko bēgļu miljoniem. Sicīliju (Itālija) un Bona ragu Tunisijas krastā šķir tikai 140 kilometri Vidusjūras ūdeņu. Ja Tunisijā vara nonāks vārgas demokrātijas rokās, kas deklarēs, ka visi tunisieši tagad ir brīvi, un vairs tik stingri nekontrolēs savas robežas, tad Eiropas dienvidu valstīm nāksies pārņemt šo funkciju.
Es aicinātu atturēties no optimisma par Tunisijas demokrātisko nākotni. Ir pārāk daudz piemēru islāma pasaulē, kad autoritārisms ir pēdējā barjera, kas attur valsti no radikālas islamizācijas, un tieši demokratizācija ir tā, kas radikālismu paātrina.