Viens no pirmajiem paziņojumiem, ko sniedza jaunais izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks, bija viedoklis, ka skolas gaitu sākšana no sešu gadu vecuma ir pāragra. Ministrs šo problēmu intervijā laikrakstam Diena (9.11.2010.) aplūkoja no racionāla viedokļa: "Sešgadnieks ies 1. klasē, viņu aizvedīs deviņos, un pulksten divpadsmitos viņam stundas beigsies. Kur viņš paliek? Vai visās skolās ir pagarinātās grupas? Vai visās skolās viņam ir gulēšanas iespējas? Tie ir jautājumi, kas jārisina kopā ar pašvaldībām. Kaut gan jāatzīst, ka nelielajos novados bieži vien pašā skolā jau ir integrēts bērnudārzs. Bet viennozīmīgi – kamēr nav pārliecības, ka vecāki netiks nevajadzīgi apgrūtināti tikai tāpēc, lai [bērni skolas gaitas] sāktu no sešu gadu vecuma, es domāju, ka tā reforma ir drusku pāragra."
Vairāk nekā gadu ilgst diskusijas un norisinās eksperiments ar daudziem bērniem. Ļoti daudzas skolotājas un bērnudārza audzinātājas visos iespējamos masu informācijas līdzekļos apšaubīja šīs pārmaiņas lietderību attiecībā uz bērniem.
Tikai kāpēc Izglītības un zinātnes ministrija tik uzstājīgi un cītīgi lobēja pārmaiņas, kas, visticamāk, nav bērnu interesēs?
Atbilde ir vienkārša! Ir citas – nozares intereses, un šīs intereses vienmēr ir pārākas par bērnu vai bērnu vecāku un visas sabiedrības kopējām interesēm. Vispirms atcerēsimies, kad pēkšņi tika pieņemti (un tad tikpat strauji atcelti) lēmumi par pāreju uz sešgadīgo apmācību.
Tas bija laiks, kad, sākoties krīzei, tika pieprasīts īstenot plašas taupības programmas. Kad izglītības darbinieki ar nozares līderiem priekšgalā deklarēja, ka, izņemot lauku skolas, neko citu saīsināt nevar, tad diskusijās sāka izteikt priekšlikumu saīsināt mācību ilgumu vidusskolā no 12 līdz 11 gadiem. Saīsinot mācību ilgumu, var izmaksu posteņus par skolotāja stundu skaitu samazināt par vienu divpadsmito daļu. Turklāt, un uz to norādīja uzņēmēji – par vienu gadu palielināsies laiks, kad cilvēks ir darba tirgū. Latvijas sabiedrība noveco, un risinājumi, kā mazināt pensionāru skaitu attiecībā pret darbaspējīgo skaitu, bija ne tikai palielināt pensionēšanās vecumu, bet arī saīsināt vidusskolas mācību laiku par vienu gadu.
Izglītības sistēmas atbilde uz ierosinājumiem saīsināt mācību gadu skaitu bija sešgadnieku programma. Ja vienlaikus notiktu sešgadnieku iekļaušana skolā un tiktu samazināts mācību gadu skaits, tad šīs pārmaiņas uz nākamajiem vienpadsmit gadiem kompensētu viena otru un no skolotāju skaita vai stundu samazinājuma pat par vienu divpadsmito daļu varētu izvairīties.
Tas, ka Latvijas bērni nav psiholoģiski, emocionāli un fiziski gatavi šādai pārejai, nebija svarīgi, jo sistēmas intereses bija pārākas par bērnu interesēm.
Turklāt, ja izglītības finansējums būs proporcionāls skolēnu skaitam, tad jāatzīmē, ka skolēnu skaits dramatiski samazinās. Šāgada čerpadsmitgadīgo ir teju uz pusi mazāk nekā astoņpadsmitgadīgo (20,8 tūkstoši un 31,6 tūkstoši). Iespējams, ka sešgadnieku ievilkšanu pirmajā klasē izraisīja tieši demogrāfiski faktori. Šādi var par 20 tūkstošiem palielināt skolēnu skaitu, mazinot skolēnu samazināšanās tendenci un nostabilizējot nozares finansējumu (ja tas būs proporcionāls skolēnu skaitam).
Izskatās, ka šis bija veids, kā izglītības sistēma centās izvairīties no pārmaiņām un taupības pasākumiem, kurus izraisīja krīze.
Tikai Latvijai agri vai vēlu būs jāsāk dzīvot atbilstoši saviem ienākumiem. Neatkarīgi no Dombrovska vai Kristovska solījumiem pirms vēlēšanām jau ļoti drīz gan pensijām, gan izglītības sistēmai mēs varēsim atvēlēt tikai tik daudz līdzekļu, cik spēsim nopelnīt paši. Turklāt demogrāfisko apstākļu ietekmē nākamo tīs gadu laikā skolēnu skaits samazināsies par četrdesmit tūkstošiem. Vienkārši neatkarības laikā bērnu dzimstība jūtami samazinājās, un sekas skolu sistēma sāk sajust tieši tagad. Nozarei būs ievērojami jāsamazina izdevumi, gan tāpēc, ka samazināsies skolēnu skaits, gan tāpēc, ka skolu ēkas kļūst par lielu Latvija skolēnu daudzumam. Kā veikt samazinājumus, būs politisks lēmums. Viens ir atcelt sešgadnieku iesaistīšanu pirmajā klasē. Otrs būtu samazināt kopējo mācību gadu skaitu. Trešais būtu saīsināt mācību gada ilgumu, līdzīgi kā Somijā pagarinot ziemas brīvlaiku. Ja Latvija no janvāra sākuma līdz februāra vidum skolu ēkās uzturētu tikai pozitīvu temperatūru, tad šāda pāreja ļautu būtiski samazināt apkures izmaksas utt.
Tiesa, lai Latvija realizētu saprātīgu pāreju uz normālu attīstību un nokāptu no kredītu adatas, ir nepieciešams, lai ministri kā savu misiju izvēlētos pārvaldīt valsti. Pie mums gan ir otrādi – ministri jau pēc pirmajām nedēļām amatā pārtop par savas nozares privilēģiju advokātiem.