Pēc tam, kad iznāca Lato Lapsas grāmata par Aināru Šleseru, starp žurnālistiem izvērtās ļoti asas debates par to, cik un vai ir pārkāpta ētika, rakstot par viena politiķa tēva pagātni.
Viena daļa žurnālistu uzskatīja, ka šāda rīcība ir nepieņemama. Otrai žurnālistu daļai vissvarīgākais jautājums bija – vai tā ir patiesība? Ja tā ir patiesība, tad neko nepadarīsi. No patiesības nevar aizbēgt, un par patiesību neapvainojas.
Attieksme pret Lapsas grāmatu iezīmē divas radikāli atšķirīgas pieejas globālajā žurnālistikā. Anglosakšu pieeja nozīmē, ka patiesība ir pāri visam. Jautājums ir tikai viens. Vai tā ir patiesība? Ja nav, tad saņem sodu, ja tā ir, tad neko nepadarīsi. Melu publicēšana ir noziegums. Patiesības publicēšana, lai kāda tā būtu, ir žurnālistu un preses pienākums.
Citāda ir pieeja Eiropas ziemeļvalstīs. Ziemeļvalstīs anglosakšu melnbaltajā izpratnē starp meliem un patiesību ir ievilkti cilvēcības elementi. Ikviens pamanīs – ja robeža starp patiesību un nepatiesību tiek nosprausta ļoti formāli, tad rodas plašs lauks interpretācijām. Ilustrēsim to ar piemēru, kuru es izmantoju savās nodarbībās ar studentiem.
Apgalvojums "Valdis ir cūka" ir apzināti nepatiesa informācija. Tā ir nepatiesība. Šo apgalvojumu ir viegli verificēt (t.i., formāli pārbaudīti). Valdis ir cilvēks un nepieder pie cūkas sugas. Viss. Punkts. Šāds apgalvojums ir nepatiess un līdz ar to sodāms. Tāpēc arī Kārlis Streips pēc tiešraidē izsprukušas frāzes par kazām tiesas prāvu zaudēja. Taču apgalvojumi "Valdis uzvedas kā cūka" vai "Valdis izskatās kā cūka", "Valdis rīkojas kā cūka" vairs nav pārbaudāmi, aplūkojot formāli, vai tā ir patiesība vai nav. Vai var uzskatīt par meliem frāzi "Valdis ir līdzīgs cūkai"?
Tie, kas no vidusskolas ģeometrijas stundām atceras līdzības pazīmes, var sākt pārbaudīt, vai Valdis ir līdzīgs cūkai. Valdim ir divas ausis. Cūkai ir divas ausis. Valdim ir divas acis, un cūkai ir divas acis, viena mute utt. Līdzības pazīmes ir un daļai ļaužu ar to būs pietiekami, bet lielai daļai ar to būs par maz. Tomēr no melnbaltas patiesības un melu izpratnes viedokļa ikviens drīkst lietot salīdzinājumus, jo tie nav meli, bet iespaidi.
Anglosakšu zemēs dominē formāla pieeja. Patiesība – nepatiesība. Ziemeļvalstīs šajā izpratnē ir integrēti cilvēcības elementi. Zviedrijā žurnālists drīkst uzrakstīt arī nepatiesību par publisku personu, ja viņam bija pamats tā domāt. Tā var arī nebūt patiesība, bet, ja ir pamats tā domāt, tad likums būs žurnālista pusē.
Savukārt aizskart un apvainot var, arī izsakot patiesību. Šāda interpretācija ir iekļauta Norvēģijas preses likumdošanā. Viena latvju žurnālista replika 1995. gadā, ka klibais tagad vadīs Banku Baltija (kad U. Klauss tika iecelts par BB pārvaldnieku), Norvēģijā tiktu uzskatīta par smagu pārkāpumu ar risku saņemt ievērojamu sodu. Norvēģijā tiek uzskatīts, ka var aizskart arī ar patiesību. Prese nedrīkst publicēt informāciju par amatpersonu fiziskiem defektiem, invaliditāti, ja šie defekti netraucē amatpersonai pildīt amata funkcijas.
Virsraksts "pusaklais vadīs augstskolu" var parādīties anglosakšu zemēs, ja tā ir patiesība, ka cilvēks bez vienas acs kļūst par universitātes rektoru. Pat tad, ja tā ir patiesība, Norvēģijā šāds virsraksts būtu ne tikai neētisks, bet arī rupjš likuma pārkāpums.
Tāpēc arī Latvijā nav vienprātības. Tie, kas ievēro anglosakšu preses principus, drīkst domāt, ka virsraksts par politiķi "šizofrēniķa dēls" ir normāls (protams, ja tā ir patiesība). Savukārt ļoti daudziem Latvijā šāda attieksme nav pieņemama.
Cits jautājums ir tas, ka Lato Lapsas literārā darbība atgādina profesionāla preses killera darbu, kad tiek kompromitēts tas, kurš tiek pasūtīts. Par to, kas ir pasūtītājs, es viennozīmīgi nevaru apgalvot. Es preses killerus neizsekoju un to sarunas nenoklausos. Varbūt pasūtītājs ir literāta revolucionārā sirdsapziņa. Literāts pamostas un nolemj – šomēnes kompromitēšu Aināru, bet nākamo mēnesi nogānīšu Aivaru. Utt. Tikpat labi pasūtītājs varētu nākt no biznesa grupas, ar kuru ir saaudzis talantīgais literāts.
Tomēr ir vēl viens smags jautājums. Ļoti daudzi atklāti priecājas par Lato Lapsas epitetiem, jo viņiem Ainārs Šlesers ir nesimpātisks. Ja tiek apkakāts Ainārs, tad tas ir forši. Savukārt, ja apkakā mani, tad uz tiesu! Ir grūti spriest par ētiku, ja ļaudis, kas neieredz Šleseru, ar sajūsmu lasa jebko neētiski pasniegtu par šā politiķa pagātni. Tikai, ja jūs pieļaujat un atbalstāt neētisku rīcību pret Aināru, tad pieņemiet, ka tieši tā un vēl trakāk var rīkoties pret jums un mums visiem. Domās ielieciet sevi līdzīgā situācijā – ja nu preses killeram tiks samaksāts, lai izzākātu jūs vai jūsu bērnus?
Es veicu šādu domu eksperimentu. Iedomājos, kā izskatīsies talantīga preses killera ražojums, ja, piemēram, viens no maniem dēliem – Jānis – kaut kad tālā nākotnē izdomās kandidēt par premjeru.
Mans tēvs pēc kara bija pretošanās kustības dalībnieks un notverts nonāca Sibīrijas nometnēs uz daudziem, daudziem gadiem. Tā kā pie viņa tika atrasta vācu mašīnpistole ar patronām, tiesāts viņš tika par pantu, ka saucās bandītisms. Ja kāds preses killers grāmatai par manu dēlu liks virsrakstu "Bandīta mazdēls Jānis", tad nekas nebūs melots. Tā ir formāla patiesība. Tikai tā ir pilnīga nepatiesība, ja vērtē pēckara Latgales un Staļina laikus pēc būtības. Faktiski tikpat kā ikviens Latvijā ir bandīta, budža, kolaboracionista vai nodevēja dēls vai mazdēls, meita vai mazmeita. Tā ka preses killeriem tik jāvāc pasūtījumi...
Es neesmu pārliecināts, ka Latvijas likumdevējiem tagad būtu jāveic likumdošanas izmaiņas, iekļaujot Norvēģijas normas mūsu likumos. Taču sabiedrība var rīkoties daudz efektīvāk. Vienkārši neatbalstiet neētiskas spēlītes. Neapsveiciet un neatbalstiet neētiskas spēles arī pret tiem, kas jums personiski ir nesimpātiski. Iedomājieties sevi tādā pašā situācijā un novērtējiet, vai tas ir ētiski vai nav. Ja tas ir neētiski, tad nelasiet un nediskutējiet par cinisku literātukilleru melnajiem darbiem, bet domājiet gaišas domas.