Bēdas tautai, kas dzīvo melos un realitātes noliegumā
 

Nesen mēdijos parādījās ziņa par BBC žurnālistu veidoto video sižetu, kurš informē par Latvijas saimniecisko, sociālo, demogrāfisko un kultūras pagrimumu pēc iestāšanās ES.

Minēto video sižetu var noskatīties šeit. Manuprāt, šis sižets labi un līdzsvaroti atspoguļo Latvijas realitāti pēc mūsu valsts suverenitātes zaudēšanas un iekļaušanas ES (tieši iekļaušanu ES un globālo krīzi raidījuma vadītājs uzskata par vispārējā pagrimuma cēloņiem). Ja BBC žurnālisti vēlētos Latviju parādīt no vēl sliktākas puses, viņi izvēlētos nevis salīdzinoši pasargātās Cēsis, bet kādu pavisam depresīvu Latvijas reģionu, kurā jau likvidēta pilnīgi visa sociālā infrastruktūra. Neesmu BBC fans, taču šoreiz esmu šim mēdijam pateicīgs, ka tas pasauli informē par globalizācijas un suverenitātes likvidēšanas sekām kādreiz tik attīstītajā Baltijas reģionā – pašā kādreiz plaukstošās Vidzemes sirdī.

Ja mani kas šokē, tad tā ir Latvijas žurnālistu (amorālai varai kalpojošus žurnālistus ASV prognožu speciālists Džeralds Selente sauc par prestitūtām – saīsināti no preses prostitūtām) un iedzīvotāju reakcija uz šo mūsu bēdīgās realitātes patieso un trāpīgo atspoguļojumu (skat. NRA materiālu Iedzīvotāji šokā par BBC kritiku Cēsīm). Tā vietā, lai vainotu un izvērtētu iepriekšējo gadu politiku, kas Latviju novedusi tik traģiskā stāvoklī, latvieši vaino BBC žurnālistus, kas šo realitāti talantīgi atspoguļojuši. Viņiem taču vieglāk būtu intervēt Valdi Dombrovski vai līdzīgu pīlīšu pūtēju, kas stāstītu, "cik veiksmīgi Latvija pārvarējusi finanšu krīzi" un kā tā kalpo par paraugu citām internacionālo banksteru izlaupītajām valstīm, bet no tālienes atbraukušie žurnālisti tomēr nevainojami pildīja savu misiju – devās Latvijas iekšienē, lai atspoguļotu realitāti. Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas šo visiem redzamo realitāti noliedz un ļauj sevi manipulēt pīlīšu pūtējiem un Latvijas nacionālo interešu nodevējiem.

Patiesībā BBC žurnālisti 100 sekunžu īsā sižetā talantīgi parādīja latviešu neaprakstāmo muļķību un traģēdiju: sākot ar negudro šampanieša dzeršanu un bērnišķīgo diešanu par godu Latvijas suverenitātes galīgai zaudēšanai 2004. gadā (faktiski suverenitāte tika ziedota un izšķiesta jau no 1991. gada) un beidzot ar drūmo realitāti pie sasistās siles: tukšajām Cēsu ielām, slēgtajām ražotnēm, slimnīcām, skolām, kultūras iestādēm, bankrotējušajiem veikaliem. Ja britu žurnālisti iebrauktu vēl dziļāk Latvijā, viņi atrastu vēl lielāku postu – visas klasiskās valsts un tautas iziršanas un sociālās degradācijas pazīmes. Un uz šās kolektīvās šizofrēnijas un sabrukuma fona – sašķeltu, strauji izmirstošu sabiedrību, kas verdziski atbalsta savus iznīcinātājus politiskā līmenī un provokatoru izraisīto valodu karu, kura mērķis ir etniska konfrontācija starp tiem, kuri vēl no Latvijas nav aizbraukuši un ir kaut kā izdzīvojuši jau 20 gadus ilgušajā genocīdā.

Starp citu, neoliberālās reformas vissāpīgāk postījušas tieši latviskos laukus un mazpilsētas, un arī Cēsis bija salīdzinoši latviska pilsēta ar īpaši izkoptu kultūru.

Kas ir suverēna valsts?

Suverēna valsts ir noteiktas teritorijas iedzīvotāju kopēja, brīvi pausta griba patstāvīgi organizēt un savām interesēm atbilstoši iekārtot savu dzīvi, kopīgi celt, uzturēt, regulēt un attīstīt valsts politisko, saimniecisko, sociālo un kultūras infrastruktūru, kuras mērķis savukārt ir nodrošināt katra pilsoņa brīvu attīstību, tautas vairošanos un dzīves apstākļu nemitīgu uzlabošanu, optimālu (taisnīgu un ražīgu) sadarbību kopējo interešu labā. Valsts uztverama kā paplašināta ģimene, kurā kopējo mērķu sasniegšanai apvienojušies daudzi indivīdi, ģimenes, ciltis un citas kopienas, gādājot par racionālu sadarbību, solidaritāti un savstarpēju atbalstu. Suverenitāte nozīmē gribu un spēju valstij un katram tās loceklim svarīgus lēmumus pieņemt patstāvīgi, izejot no valsts nacionālajām interesēm. Suverenitāte (burtiskā tulkojumā augstākā vara valstī) nenozīmē izolacionismu, bet gan patstāvību, pieņemot lēmumus, tai skaitā lēmumus par starptautisku sadarbību uz līdztiesīgiem, partnerībā, savstarpējā cieņā un izdevīgumā balstītiem principiem. Šāda starptautiska sadarbība iespējama tikai starp suverēnām valstīm, suverenitāte ir šādas sadarbības priekšnoteikums. Ja viena puse nav suverēna, tad tādu sadarbību sauc citiem vārdiem, piemēram, koloniālisms, imperiālisms, tautu pakļaušana, paverdzināšana, aplaupīšana vai citāda izmantošana savtīgiem, netaisnīgiem mērķiem.

Suverēnā vara Latvijā pēc Satversmes pieder Latvijas tautai. Citiem vārdiem tas nozīmē, ka augstākā vara un galīgais (pēdējais) vārds katra lēmuma pieņemšanā pieder valsts iedzīvotājiem vai pilsoņiem, t.i., tautai. Tātad valsts pamats ir valsts infrastruktūra, kas veidota un tiek uzturēta atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm un tautas suverēnajai gribai.

Starpetniska konfrontācija latviešu valodas mūžu tikai saīsinās

Kāda vieta šajā valsts shēmā ir valodai? Valoda ir svarīgs savstarpējas sazināšanās, informācijas iegūšanas un apmaiņas, domāšanas, pasaules uztveres, kā arī savas gribas izteikšanas un citu gribas uzklausīšanas līdzeklis. Valoda ir ļoti svarīga kultūras infrastruktūras sastāvdaļa, it sevišķi modernajā tehnoloģiju laikmetā, kurš diktē standartizāciju un vienotus terminus. Tā kā vēsturiski Eiropā bijušas neskaitāmas valodas un dialekti, veidojoties suverēnām valstīm, visur tika panākta vienošanās par katrā valstī oficiāli lietojamo valodu vai vairākām valodām. Ne Eiropā, ne Āzijā nav etniski viendabīgu nāciju, tāpēc vienošanās par kopīgu oficiālās valodas lietošanu nekur nav bijusi viegla, bieži bijusi saistīta ar lielāku vai mazāku uzspiešanu vai kompromisiem. Nevienu nāciju neveido kāda viena etniska grupa, nācija ir augstāks jēdziens par etnisku grupu. Nācija ir etnisko grupu savienība kopīgo mērķu labākai sasniegšanai. Ko nespēj viena cilts, to spēj cilšu savienība.

Risinājumi bijuši ļoti dažādi, piemēram, mūsdienās tik ietekmīgā angļu valoda vispār ir daudzslāņains un gadsimtiem ildzis dažādu valodu sintēzes rezultāts. Ne tikai Īrijas īri, bet arī Anglijas velsieši, skoti, Francijas gaskoņi un neskaitāmas citas etniskās grupas vispār zaudējušas savu valodu. Vairākas Vācijas zemes savu valodu zaudējušas pavisam nesen (Vācija ir salīdzinoši jauna valsts, kas tikai XIX gadsimtā apvienojās), šo valodu vai dialektu pēdējie lietotāji atrodami vien dažās salīdzinoši izolētās nomalēs.

Valodas zudušas arī Latvijas teritorijā, piemēram, seno Latvijas pamatiedzīvotāju lībiešu valodu pazīst vairs tikai daži cilvēki. Līdzīga izzušana draud arī citām Latvijas vietējām valodām. Plaukstošā un demokrātiskā Šveice pieņēmusi četras līdztiesīgas oficiālās valodas un šo stāvokli prot sekmīgi izmantot savās interesēs. Viena no lielākajām pasaules valstīm Indija par valsts valodu izvēlējusies nevis kādu no daudzajām Indijas subkontinenta reģionālajām valodām, bet mākslīgi veidoto angļu valodu, vienlaikus neliedzot arī vietējo zemju valodas. Arī tas nebija viegls lēmums, jo Indija ir bijusī Anglijas kolonija, tāpēc daudziem angļu valoda saistījās ar koloniālo pagātni. Līdzīgs, bet ne identisks valodas risinājums pastāvēja arī PSRS. Oficiālā valoda bija krievu, bet krievi bija arī skaitliski lielākā PSRS tauta, tāpēc citas PSRS tautas šādu risinājumu varēja uzskatīt par izdevīgu krieviem un diskriminējošu sev. Indija no šādas PSRS kļūdas izvairījās.

Tātad valoda ir svarīgs valsts infrastruktūras elements, bet tas ir tikai viens no daudziem valsts dzīves faktoriem, kuru savukārt nosaka neskaitāmi citi faktori.

Vai valsts valodu var noteikt voluntāri, ar ierakstu Satversmē?

Iedomāsimies, kas notiktu, ja mēs aiz cieņas pret senākajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem, kuru pēcteči ar pilnām tiesībām latviešus varētu saukt par okupantiem, par valsts valodu pasludinātu lībiešu valodu? Protams, nekas labs no tādas cēlas ieceres nesanāktu. Lai arī daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīslās rit lībiešu asinis, bet savu valodu šie cilvēki jau sen ir pazaudējuši.

Ja būtu iespējas izpētīt katra latvieša (kam tā rakstīts pasē) etnisko izcelsmi, tad atklātos, ka tīrasiņu latviešu nemaz nav. Lai gan sevi uzskatām par latviešiem, mūsu dzīslās rit visdažādāko Eiropas un pat Āzijas tautu asinis, piemēram, Latvijā savulaik tika nometināti daudzi turku kara gūstekņi, bet karagājienos Latvijas teritorijā piedalījās arī tatāri un citas tālas tautas. Tie, kurus mēs tagad uzskatām par latviešiem, patiesībā ir daudzu tautu vēsturiskas sajaukšanās un asimilācijas produkts, kas izvēlējies vai pieņēmis latviešu tautību. Tas bija gadsimtiem ilgstošs process. Arī svaigākie iebraucēji Latvijā nav tikai no PSRS laikiem. Tūkstošiem viesstrādnieku, pārsvarā poļi un lietuvieši, Latvijā iebrauca un palika jau Ulmaņa laikos. Iebrauca tāpēc, ka Latvija bija nodrošinājusi tautas augšanai nepieciešamo infrastruktūru, bet latviešiem pašiem dažādu iemeslu dēļ bija zema dzimstība. Tā ir nenovēršama vēstures likumsakarība: ja kāda tauta nerūpējas par savu vairošanos, tās teritoriju pakāpeniski sāk apdzīvot citas tautas.

Tātad saziņas valodas lietošanu nosaka ne tik daudz ieraksts Satversmē (ieraksts par latviešu valodu kā Latvijas valsts valodu parādījās pavisam nesen, sākotnējā 1922. gada Satversmes redakcijā tā nebija), kā tautas pieaugumam un attīstībai nepieciešamā infrastruktūra vai tās trūkums, kā arī tautas griba vairoties un pastāvēt vai tās trūkums.

Tā kā pēdējo 20 gadu politika tautas dzīvei nepieciešamo infrastruktūru Latvijā ir iznīcinājusi un latvieši masveidīgi izmirst un izbrauc, tad latviešu valodai Latvijā, turpinoties līdzšinējai politikai, nav nākotnes. Neatkarīgi no tā, kā 18. februārī nobalsos Latvijas pilsoņi. Pat latviešu skolās latviešu valodai nav prestiža, jo bērnus taču gatavo aizbraukšanai no Latvijas. Nākotnes Latvijā nav arī krievu valodai, jo krievi Latvijā izmirst vēl straujāk nekā latvieši, turklāt krievi strauji izmirst arī pašā Krievijā. Nav tālu laiks, kad krievi būs minoritāte arī Krievijas teritorijā.

Tas apliecina, cik muļķīgas, tuvredzīgas un noziedzīgi bezatbildīgas ir pašreiz uzvirmojušās kaislības par valsts valodu. Ja šīs kaislības novedīs pie vardarbīgas starpetniskas konfrontācijas (tātad arī dzīvā spēka upuriem, pastiprinātas aizbraukšanas vai došanās bēgļu gaitās), latviešu un krievu valodu mūžs Latvijas teritorijā tiks vēl vairāk saīsināts.

Latviešu alkaida

Latviešu valoda nav tik bagāta, lai trāpīgi raksturotu tos provokatorus, kuri nu jau gadiem mērķtiecīgi provocē etnisku konfrontāciju Latvijā. Lai krievi paši tiek skaidrībā par saviem kūdītājiem, bet es mēģināšu raksturot nosacīti latvisko kūdītāju pusi, kuru patlaban simbolizē un iemieso apvienība VL!, bet nedaudz klusāk atbalsta arī citas "latviskās" partijas.

Manuprāt, tie ir psihiski slimi vai naidīgas propagandas nozombēti izdzimteņi, kuriem pilnīgi sveša valstiskās atbildības apziņa un vienaldzīga savas tautas nākotne, bet kuri labprāt iesaistās destruktīvās ārvalstu slepeno dienestu operācijās. Presē daudz rakstīts par Raivi Dzintaru un Imantu Parādnieku, taču, manuprāt, visspilgtāk VL! pretvalstisko un necilvēcisko būtību atklāti pauž tādi VL! gariņi kā Jānis Dombrava un Ritvars Eglājs. Viņi pavisam atklāti priecājas par Latvijas izmiršanu un depopulāciju, savās slimajās smadzenēs izrēķinājuši, ka latvieši, lūk, izmirstot lēnāk par citām etniskām grupām, līdz ar to, paātrinoties izmiršanai, Latvija paliekot latviskāka. Viņuprāt, – jo straujāk izmirst Latvija, jo tā kļūst latviskāka. Aizmirstot, ka izmirusi teritorija tukša nepaliek – tajā ieplūst citas tautas, otrkārt, mazapdzīvota teritorija nespēj uzturēt modernu infrastruktūru. Lūk, atbilstoši materiāli internetā: Latviešu skaits pieaug latviskā vidē; Latvijas stiprība: 60,36%. Un te vēl viens Eglāja meistardarbs: "Izmērīts Saeimas deputātu latviskums". Līdz tādiem murgiem pat Hitlers neaizdomājās.

Pavisam nesen Jānis Dombrava divvalodības aizstāvjus (simtus tūkstošus cilvēku, kas parakstījušies par referendumu) faktiski nosauca par noziedzniekiem. Protams, raksts noformēts tā, lai apgrūtinātu krimināllietas ierosināšanu, bet tieši tāda ir vēsts, ko Dombrava publiski sūtījis krievvalodīgajiem (skat. materiālu Noziedznieki atbalsta divvalodību un tā krievisko atreferējumu krievu Delfi: Домбрава: референдум поддерживают преступники), un tā nepaliks bez atbilstošas reakcijas. Viņiem žurnālā Playboy savdabīgi piebalso no rietumiem iebraukušais provokators Krišjānis Kariņš (skat. materiālu Iesniegums par Kariņa izteikumiem nodots Drošības policijai). Lūk, ar tādiem rakstiem tiek bruģēts ceļš uz vardarbīgu starpetnisku konfrontāciju, pilsoņu karu un ārvalstu militāru iesaistīšanu izprovocētā konflikta apspiešanā.

Atgādināšu, ka valodu karu Latvijā iesāka tieši VL! (skat. manu rakstu "VL! ir latviešiem naidīga organizācija"), un tieši VL! mērķtiecīgi veic iesāktā konflikta turpmāku eskalāciju, piemēram, savācot 30 Saeimas deputātu parakstus par jau izsludinātā referenduma atcelšanu (skat. materiālu Ideja par divvalodības referenduma apturēšanu rada plaisu koalīcijā). Padomājiet paši, kā tas radikalizēs krievvalodīgos, ja tiem liegs izteikties jau izsludinātajā referendumā? Faktiski VL! mērķtiecīgi rūpējas par V. Lindermaņa un līdzīgu krievvalodīgo kūdītāju ietekmes pieaugumu krievvalodīgo vidē. Reakcija nebija ilgi jāgaida. Lūk, jau nākamā krievvalodīgo iniciatīva: Vāc parakstus pilsonības piešķiršanai visiem nepilsoņiem Latvijā. Protams, arī vecas muļķības, kā pilsonības liegšana tik lielai iedzīvotāju daļai, ar laiku nenovēršami atspēlējas. Bet ilustrācija ir par to, kā provokatori visās valstīs un laikos sadarbojas, lai izraisītu starpetniskas vai starpreliģiskas konfrontācijas.

Tieši tāpēc VL! spici esmu salīdzinājis ar radikālo musulmaņu organizāciju alkaida. Alkaida tēlo musulmaņu patriotus, bet faktiski kalpo ASV specdienestiem un kara kurinātājiem. Nesen Lībijā iefiltrētie alkaidas aktīvisti panāca plaukstošās Lībijas iebombardēšanu akmens laikmetā un pilsoņu karu, kas destabilizējis visu Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu reģionu. Tieši to pašu Latvijā grib panākt VL!.

Latvija iznīcināta ar pašu latviešu aktīvu un ilgstošu atbalstu

Rakstu iesāku ar latviešu vēlmi dzīvot realitātes noliegumā, politiķu un PR speciālistu radītajos mītos, melos, liekulībā un provokācijās. Faktiski Latvijas nemaz nav bijis – tā uzreiz atteicās no savas suverenitātes, un mēs tikai tēlojām neatkarīgu valsti, eksistējām vēlmju domāšanas ilūzijās.

Valodu kari un citas nesaskaņas ir tikai likumsakarīgas valsts iziršanas un bojāejas izpausmes. Kad valsts mirst, aktivizējas maitasputni un dažādi marodieri, kas cer iedzīvoties vai uzdienēties uz citu nelaimes rēķina.

Tieši tā notiek valsts bojāeja. Kad valsts infrastruktūras demontāža sasniegusi kritisko masu, turpmākais sairums notiek automātiski un arvien pieaugošā ātrumā. Nu jau esam pieraduši, kā plānveidīgi slēdz skolas, pasta nodaļas, autobusu maršrutus, ražotnes, slimnīcas, bibliotēkas un pārējo infrastruktūru, kā likvidē darbavietas un sabrūk ceļi, kā ik pēc mēnešiem atkal griež budžetu, un viss vērtīgais tiek izpārdots ārzemniekiem, kamēr pašu cilvēki, it sevišķi jaunieši, no Latvijas aizbrauc, lai iekļautos globālajā lētā darbaspēka tirgū (modernā verdzības forma). Tā tas turpināsies, līdz vienā bēdīgi skaistā dienā lavīnveidīgi sabruks viss, kas vēl palicis un kaut cik funkcionē. Iestāsies pilnīgs haoss. No Latvijas paliks vien ģeogrāfisks un administratīvs nosaukums, bet saimniekos un dzīvos ar laiku šeit citi.

Bet kā šis valsts sabrukums sākās? Mantojumā no PSRS pirms 20 gadiem mēs taču saņēmām attīstītu un funkcionējošu valsti, kas bija pilnīgi brīva no parādiem!

Latvijas demontāžas plāni tika izstrādāti Rietumos un kopumā šo valsts suverenitātes likvidēšanas un kolonizācijas plānu pasaulē sauc par "Vašingtonas konsensu". Par šo plānu konkrētāk esmu rakstījis citos savos rakstos un grāmatās.

Latvija šos 20 gadus ir bijusi pīlīšu pūtēju un tiem paklausīgu muļķu zeme. Tie, kas sevi uzskata par politiķiem vai citiem sabiedriskās domas veidotājiem, latviešiem iestāstīja, ka valsts var plaukt bez savas ražošanas, bez jebkādiem attīstības mērķiem vai plāna, ka valsts resursi jāprivatizē un jāpārdod ārzemniekiem, ka jāveic Amerikas smadzeņu centros izstrādātas valsts demontāžas reformas, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, nedz jāatbild par savu pilsoņu labklājību vai sociālo taisnīgumu, ka mums jādzīvo nevis solidaritātē un sadarbībā, bet savstarpējā konkurencē, kurā stiprākais un viltīgākais aprij vai nožņaudz vājāko un godprātīgāko. Visus šos gadus mēs dzīvojām ačgārnā negatīvu vērtību sistēmā un absolūti amorālā iekārtā. No vienas afēras līdz otrai, un tā bez gala un mēra.

Atgādināšu, ka latvieši visas šīs aplamības ir gadiem pieņēmuši un ar apbrīnojamu konsekvenci vadošajos valsts amatos atbalstījuši minētos pīlīšu pūtējus un svešzemju imperiālistu kalpus.

Gan latvieši, gan krievi ir gļēvi un pasīvi noraudzījušies, kā tiek demontēta viņu valsts Latvija, bet tagad vēl ļauj sevi sarīdīt starpetniskai konfrontācijai. Ak jā, vēl jau Amerikas impērijas iesāktais pasaules karš, kurā bez iztikas palikušie latvieši un cittautieši varēs iesaistīties kā NATO lielgabalgaļa un citu tautu paverdzinātāji. Degradācijai, ja tā pārņēmusi sabiedrību, nav robežu!

Latvijā nav nevienas organizācijas, kura sabiedrību kaut mēģinātu modināt un vienot Latvijas suverenitātes atjaunošanai un valsts attīstībai, bet ir ļoti daudz organizāciju, kuras dzīvo no ārvalstu grantiem, konsekventi drupina Latvijas suverenitāti, iztirgo Latvijas resursus, svētku datumos imitē neatkarīgu valsti, cits citu apbalvodami par savas valsts nodevību, bet tagad sākušas sarīdīt un naidot vēl izdzīvojušos Latvijas iedzīvotājus.

Ne latvieši, ne krievi nav gatavi ne pirkstiņu pakustināt savas nākotnes un valsts labā, jo nav spējīgi vai nevēlas saskatīt savas kopējās stratēģiskās intereses.

Atvainojiet, bet tādā situācijā man vairs nav ko teikt. Pret masveida muļķību un kolektīvu šizofrēniju vienkārši nolaižas rokas un pietrūkst argumentu. Lūgsim Dievu, lai Tas mums atgriež saprātu, taisnīguma un goda apziņu, sirdsapziņu, dzīvotgribu un tai nepieciešamo dūšu! Kamēr vēl eksistējam, paliek vismaz teorētiska cerība, ka kādu dienu no šā hipnotiskā murga tomēr pamodīsimies.