Elita Veidemane / Viedokļi

Intriga ir iesēta. Šobrīd izskatās, ka Valsts prezidentam Egilam Levitam maz izredžu pirmajā kārtā iegūt 51 Saeimas deputāta balsi. Arī uzņēmējam Uldim Pīlēnam kādas nieka balss var pietrūkt. Kurš varētu un vai varētu iesēsties prezidenta krēslā otrajā balsojumā?

Kādā veikalā mani uzrunāja krieviski, jautājot, vai nevar kaut kā palīdzēt. Es pagriezos pret jautātāju un diezgan pikti attraucu: “Runājiet latviski!” Tad vaicātāja norādīja uz piespraudi “Esmu ukrainiete, mācos latviski”, un es atvilgu. Pamācīju viņai, kā uzrunu pateikt latviski, viņa smaidīja un atkārtoja, un mēs šķīrāmies. Domāju, ka jaunā sieviete visu apgūs. Tur viss būs kārtībā. Bet ne vienmēr tā ir.

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Kārtējo reizi šo teicienu var piemērot Latvijai: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) ir izsniegusi aptuveni 10 000 identifikācijas (eID) karšu, ko var izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Un šo dokumentu piešķiršana tā dēvētajiem Āfrikas bēgļiem notikusi, pateicoties savulaik Jura Pūces (“Attīstībai/Par”) izlolotajiem likuma grozījumiem.

“Naudas nav, bet jūs turieties,” – kā lai necitē kāda kaimiņzemes alkoholiķa uzmundrinošo teicienu, kas pārvarējis laikus un attālumus. Piemērojot teicienu Latvijai: nauda nav paredzēta visādiem plebejiem, tā ir novirzīta valsts amatpersonām, kam jau tā nav viegli izdzīvot inflācijas un spriedzes apstākļos. Par spīti šīm briesmām Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija tomēr aicināja Ministru kabinetu izvērtēt valsts augstāko amatpersonu atalgojuma sistēmu. Valdība pašaizliedzīgi secināja, ka tā nav jāpārskata un algas nav jāiesaldē.

Kādi gan ir rezultāti zinātniskajiem pētījumiem, kas tika veikti kovidpandēmijas laikā? Par tiem mēs, nodokļu maksātāji, esam samaksājuši piecus miljonus eiro, – šādas sarunas uzvirmo ik pa laikam, arī nesen šī tēma aktualizējās. Tāpēc uzdevu jautājumus Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), kas bija, kā mēdz teikt, virsvadītāja pētījumu kopumam.

Rīga var būt bīstama pilsēta latviski dziedošam dziesminiekam, bet Krievijas popmūzikas atskaņotājiem pat ļoti vēlama vieta, – jāsecina pēc Lielajā piektdienā notikušā Krievijas popmūzikas atskaņošanas “festivāla” Bastejkalna piekājē pie Brīvības pieminekļa.

„VDD pateicas iedzīvotājiem par nemitīgu atbalsta sniegšanu dienesta ikdienas darbā, informējot dienestu par Krievijas agresijas atbalstītājiem un citiem potenciāliem apdraudējumiem Latvijas nacionālajai drošībai,” publiskā pārskata ievadā raksta Normunds Mežviets, Valsts drošības dienesta (VDD) priekšnieks. Tikko dienasgaismu ir ieraudzījis pārskats par Valsts drošības dienesta darbību 2022. gadā.

Aizvien biežāk Baltkrievijas pilsoņi pirms došanās uz savu etnisko dzimteni pamet savus četrkājainos ģimenes locekļus likteņa varā – atbildes vēstulē “Neatkarīgajai” par situāciju ar Latviju pametošajiem Baltkrievijas pilsoņiem un viņu četrkājainajiem draugiem apstiprina Daugavpils dome.

“Daugavpils dzīvnieku patversme tuvu izmisuma robežai – tā ir pārpildīta. Īpaši pēdējā laikā Latviju pamet Baltkrievijas pilsoņi, atstājot savus dzīvniekus, kā arī arvien vairāk savus mājdzīvniekus nākas pamest gados vecākiem cilvēkiem. Lai gan dzīvnieku patversme ir paredzēta vien 20 suņiem un 30 kaķiem, pašlaik tajā ir izmitināti aptuveni 60 suņi un 140 kaķi. Pašvaldībā saka – palīdzēt nevar,” – šāds teksts izskanēja LTV raidījumā, un tas bija patiesi dramatiski.

Es nevaru pamosties, man atņēma vienu stundu no dzīves, mani tracina tā gaisma, – šādi un līdzīgi iebildumi pavasarī izskan par pulksteņa pagriešanu uz priekšu par vienu stundu. Tieši pretēji tiek argumentēti iebildumi par stundas “pielikšanu” rudeņos. Un tomēr vairums cilvēku vēlas palikt vasaras laikā. Tas iepriecina. Ko par to saka mūsu pašaizliedzīgie vadoņi?

Bez iespējām sagaidīt atbildes beidzās balsojums par Jūrmalas domes sēdē iekļauto jautājumu: lemt par ēkas Edinburgas prospektā 89 pirmās izsoles organizēšanu. Šajā namā, kas savulaik tika speciāli celts tieši bibliotēkas vajadzībām, gandrīz pusgadsimtu atradās Bulduru bibliotēka. Dome bibliotēku izdzina, iespiežot divās nelielās telpās vienā ēkā ar Jūrmalas teātri. Nelīdzēja nedz jūrmalnieku protesti un piketi, nedz vēstules dažādām instancēm.

“Es zinu, kas sabombardēja Ukrainas pilsētas. Bet kas ir sabombardējis Rīgas ielas un ceļus?” jautā kāds tīmekļa asprātis. Mierīgu atbildi būs grūti sacerēt, bet, pārvietojoties pa Rīgu ar automašīnu, jāuzmana gan auto, gan braucēju zobi – viss var izkratīties, salūzt un izbirt. Braukt pa Rīgu ir ne tikai nepatīkami, bet arī bīstami.

“Sabiedrības debilizācija sekmīgi turpinās. Bail iedomāties, kāds ir māsterplāns līdz, teiksim, 2033. gadam. Lai gan diezgan skaidrs: stulba, izlaista, bezierunpakļāvīga patērētājmasa bez ambīcijām, iniciatīvas un mugurkaula. Ar apziņu, ka lillā mati vien tevi padara par izcilību,” skarbi ironizē politikas vērotājs Ēriks Stendzenieks, vērtēdams kārtējo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieceri, kas ilgtermiņā pilnīgi noteikti veicinās valsts atpalicību.

Uz pavasari mežos parādās ne tikai murķeļi vien: no draudzīgās Baltkrievijas gan uz Lietuvu, gan Latviju pa sūnām un purviem arvien lielākā skaitā brien nelegālie migranti. Tie lielākoties ir vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, kuri ieradušies Baltkrievijā no Afganistānas, Irākas, Sīrijas, Tunisijas, Ēģiptes un citām valstīm. Ne jau no kara viņi bēg – tad jau varētu palikt Baltkrievijā. Viņi steidzas uz turieni, kur lielāki pabalsti – uz Eiropas valstīm.

“Tas ir noslēpumiem pilns stāsts. Pirmais noslēpums ir par to, kā radās ideja par atrakciju pili “Daile”. Otrs noslēpums ir par to, kāpēc izdega šī pils, bet trešais noslēpums ir par mistisko veidu, kā “Daile” tika nojaukta,” savu stāstu par Jūrmalas spēļu un atrakciju pili “Daile” sāk arhitekts Uģis Šēnbergs. Tas ir stāsts par pazudušo Jūrmalu.

“Aktīvs motociklists sezonā zobos noķer noteikti tikpat daudz insektu, cik divas bezdelīgas vasaras gaitā,” spriež kāds tviterprātnieks, komentējot Francijā saražoto un nule LTV demonstrēto filmu “2050. gads – pasaule bez gaļas”. Filmas autori mēģina pārliecināt skatītājus, ka tārpus un kukaiņus – gaļas vietā – turpmāk ēdīs ne tikai motociklisti, bet arī visa pārējā progresīvā cilvēce. Tostarp arī Latvijā ietilpstošā cilvēces daļa.

“Latvieši nav kolektīvisti, latvieši ir individuālisti, viensētnieki,” teic politologs Filips Rajevskis, skaidrodams jautājumu, kāpēc latvieši nav naski uz streikiem. Reizēm it kā piesaka kādu streiku, it kā piedraud ar nopietniem protestiem, taču parasti viss izčākst kā migla virs dīķa. Lūkosim, kas šoreiz būs viensētniekiem padomā: aprīļa beigās tiek plānots skolotāju streiks, kas ilgšot trīs dienas.

“Kāpēc mums vajadzīgs Valsts aizsardzības dienests? Tur jaunieši krāsos zāli un mizos kartupeļus – labākajā gadījumā. Kāpēc mums jābūt par lielgabalu gaļu? Un vispār – lai mūs sargā NATO, priekš tam viņi te atrodas,” – šādi Valsts aizsardzības dienesta (VAD) pretinieki, pieaicinot apkārtējos vārguļus, kuri piketā knapi turas kājās, skaidro savu nostāju. Ar šādu pieeju mēs savu zemi nenosargāsim. Mums vajadzīgi spēcīgi, savu valsti aizstāvēt spējīgi jaunieši – tieši tam arī paredzēts VAD, sarunā ar “Neatkarīgo” uzsver Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Sandris Gaugers.

“Pieminekļu nojaukšana ir ļoti aizraujoša lieta. Tāds hormonāls fons pateicīgs tam visam. Jo vairāk jauc nost, jo vairāk gribas. Kurš nākamais?” provokatīvu jautājumu uzdod tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Patlaban pieminekļu jaukšanas, pārvietošanas, zāģēšanas un anihilēšanas process Latvijā ir uzņēmis apgriezienus. Skatīsimies.

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un LNNK dalībnieks Visvaldis Lācis. Šodien ir latviešu leģionāru piemiņas diena.

“Manam vīram Igoram* palika slikti ar sirdi, mēs izsaucām “ātros”, un viņu ievietoja visparastākajā Londonas slimnīcā, reanimācijas nodaļā,” stāsta Marija, atcerēdamās septiņus gadus senus notikumus. “Mēs – mans dēls, meita un es – drīkstējām viņam būt klāt visu laiku. Mēs tur bijām desmit dienas – līdz viņa aiziešanai,” Marijas balss aizlūst. Viņas iedrošināšanās atklāt tik personisku stāstu ir saistīta ar neseno notikumu Latvijā: vīram slimnīcā aizliedza atvadīties no mirstošās sievas, aizbildinoties ar karantīnu...

Tā kā augsto krēslu aprindās pēc publikācijām par VID valdīja mierpilns un līdzsvarots klusums, pārņēma nevaldāma vēlme uzzināt, ko tad īsti domā šīs aprindas.