Okupācijas muzejam ir trīs “nepabeigti darbiņi”, kuru nepabeigšanā muzejs gan it nemaz nav vainojams, jo finiša lentes sasniegšana ir atkarīga no citām institūcijām – ne no muzeja. Palūkosimies uz trim darbiem kopā ar muzeja direktori Solvitu Vību.
Naktī uz 28. februāri kāds cilvēks, kura seju klāja maska, ar āmuru izsita direktores kabineta logu un iemeta tur degmaisījuma pudeli. Notika sprādziens, kabinets izdega. Sprādziena brīdī muzejā atradās tikai apsardze, neviens necieta. Drīz vien notikuma vietā ieradās muzeja vadība, VUGD, Valsts policija.
Pirmais, ko aplūkoja Solvita, bija viņas tautastērps, kas atradās skapī. “Mans tautastērps nesadega, un tas ir simboliski,” jau atguvusies no nakts šausmām, sarunā ar “Neatkarīgo” teica muzeja direktore. Muzejs turpināja darbu jau nākamajā dienā pēc uzbrukuma. “Mūs ar degbumbām neiebiedēt,” toreiz teica Solvita Vība. Savukārt policija darbojās ārkārtīgi ātri un precīzi, pēc dažām dienām notverot dedzinātājus.
Kāda situācija ir šodien? “Mēs esam devuši savas liecības arī kā cietušie, kā fiziskās personas,” teic Solvita Vība, “un neoficiāla informācija liecina, ka, tiklīdz visi izmeklēšanas materiāli būs apkopoti, maijā lieta varētu tikt virzīta uz prokuratūru. Aizdomās turamie joprojām atrodas apcietinājumā.”
Dedzinātāju lietā atliek gaidīt. Tieši tāpat - gaidīšanas režīmā - ir ieslēgts jautājums par Stūra mājas ekspluatāciju: “Mēs šobrīd gaidām VUGD lēmumu par Stūra māju: vai 7. maijā šis nams un līdz ar to arī ekspozīcija tiks slēgta, ja nama ekspluatācijas trūkumi nebūs novērsti. Neatliekamie darbi ir uzsākti, bet nav pabeigti, jo lēmums valdības sēdē tika pieņemts tikai marta beigās. Procedūra ir gara: izsludināšana, iepirkums, projekta īstenošana… Bet ugunsdrošības sistēmai jābūt uzstādītai visā ēkā,” skaidro Vība.
Okupācijas muzeja ekspozīcija atrodas bijušajā VDK ēkā - Stūra mājā, kas jau vairākus gadus ir tukša. Nama platība ir iespaidīga - ap 8500 kvadrātmetriem, bet Okupācijas muzeja ekspozīcija aizņem tikai astoņus procentus no šīs platības. Viss pārējais prasa papildu finansējumu, turklāt nama neapdzīvotajā daļā nepieciešams ierīkot automātisko ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēmu.
Mēģinājumi šajā namā iemitināt valsts un pašvaldību iestādes bija nesekmīgi, tāpat nomas tiesību izsole uz 30 gadiem nerezultējās ar panākumiem. Iespējams, tāpēc, ka investoriem nebija skaidrs: vai prioritāte būs vēstures saglabāšana muzeja ekspozīcijas izskatā, vai arī viņi varēs darīt savas lietas. VAS “Valsts nekustamie īpašumi” norādīja, ka “nama liktenis ir atkarīgs no Kultūras ministrijas redzējuma par ēkas tālāko izmantošanu, virzītajiem lēmumiem un izvēlētajam risinājumam par nepieciešamo finanšu līdzekļu atrašanu”.
Pērnā gada rudenī kultūras ministre Agnese Logina (PRO) Latvijas Televīzijā skaidroja: “Mēs esam sarunu procesā ar valdības kolēģiem. Šeit ir divi soļi, kas jāveic. Viens ir neatliekamie darbi, otrs ir stāsts par to, kas notiek ar ēku kopumā. [..] Mēs saglabāsim šo muzeju, par to nav runa.” Sarunas iestrēgušas tieši tāpat kā solītie divi soļi: vienīgais lēmums, ko martā “iznesa” kultūras ministre - Stūra māja jāpārdod. Līdz ar to jautājums par Okupācijas muzeja filiāles likteni Stūra mājā arī, šķiet, ir izlemts: ekspozīcijas tur nebūs.
Nebūs ne tikai tāpēc, ka ēkai nav ugunsdrošības sistēmas, bet arī pati ēka - pateicoties gadiem ilgajai pamestībai - ir nolietojusies. Martā VUGD rakstīja raidījumam “Kultūršoks” šādu atzinumu: “Nenovēršot konstatētos ugunsdrošības pārkāpumus, ugunsgrēka gadījumā ēkas kopējais stāvoklis var būtiski pasliktināties. Darbspējīgas ugunsgrēka atklāšanas sistēmas neesamība rada risku, ka ugunsgrēks tiks pamanīts tikai tad, kad tas būs plaši izplatījies. Turklāt tā izplatību veicinās nolietojušies pārsegumi.
Tādējādi šī brīža ēkas ugunsdrošības stāvoklis ugunsgrēka gadījumā var apdraudēt tajā esošos cilvēkus, pašas ēkas vēsturisko vērtību, kā arī apkārtējās ēkas.” Diez vai līdz 7. maijam šajā ēkā kaut kas būs mainījies uz labo pusi.
Trešais Okupācijas muzeja darbs ir Zedelgemas pieminekļa atgūšana. 2018. gada septembrī Beļģijas pilsētas Zedelgemā, Brīvības laukumā, tika svinīgi atklāts piemineklis “Latvijas stāvstrops brīvībai”, ko veidoja tēlnieks Kristaps Gulbis. Piemineklis bija veltīts 12 000 latviešu leģionāru, kuri 1945. un 1946. gadā bija ieslodzīti Zedelgemas karagūstekņu nometnē.
Ideja par šādu pieminekli radās 2014. gadā, kad Latvijas Okupācijas muzeja cilvēki apmeklēja Zedelgemu, lai nofilmētu karagūstekņu nometnes vietu. Zedelgemas pašvaldība bija ieinteresēta uzzināt vairāk par karagūstekņu nometnes vēsturi, tādēļ par piemiņas zīmes veidošanu tika noslēgts sadarbības līgums ar Okupācijas muzeju.
Taču jau 2022. gada maijā latviešu karagūstekņiem veltītais piemineklis tika novākts ar tās pašas Zedelgemas pašvaldības “svētību”. Pirms tam ne tikai Latvijas vēstnieks Beļģijā, bet arī toreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs stingri iestājās par pieminekļa saglabāšanu un patiesu vēstures skaidrojumu.
2021. gada decembrī, reaģējot uz aicinājumu noņemt pieminekli, Rinkēvičs nosūtīja vēstuli Beļģijas Karalistes premjerministra vietniecei un ārlietu, Eiropas lietu, ārējās tirdzniecības un federālo kultūras iestāžu ministrei Sofijai Vilmesai, pauzdams bažas par notikumiem Zedelgemā. Vēstulē Rinkēvičs izteica dziļu nožēlu par iepriekšējās starptautiskās vēsturnieku grupas rekomendācijām pieminekli pārvietot.
Ārlietu ministrs pieļāva, ka Zedelgemas pašvaldība varētu būt saskārusies ar spēcīgu dažādas izcelsmes dezinformāciju vietējā un starptautiskā līmenī, nedemokrātiskiem un agresīviem režīmiem izvēršot nomelnošanas kampaņas pret demokrātiskajām Eiropas nācijām, lai ļaunprātīgi to izmantotu saviem ģeopolitiskajiem mērķiem. Tā tiešām notika, jo Beļģijas puse bija pakļāvusies Krievijas propagandai, kurai sāli piebēra “nacistu mednieks” Jefrems Zurofs, mēģinādams publikai iestāstīt, ka latviešu leģionāri esot piedalījušies civiliedzīvotāju iznīcināšanā.
Taču Rinkēviča diplomātiskie centieni palika bez panākumiem, un piemineklis tika novākts. Tas ilgi glabājās kādā Beļģijas noliktavā, bet nu Okupācijas muzejs ir panācis vienošanos par stāvstropa pārvešanu uz Latviju.
Kāda šobrīd ir Ārlietu ministrijas loma šajā procesā, ņemot vērā bijušā ārlietu ministra Rinkēviča aktīvos mēģinājumus saglabāt pieminekli? Atbilde no ĀM ir šāda: “Latvijas Okupācijas muzejs un Zedelgemas pašvaldība risina pieminekļa “Latvijas stāvstrops brīvībai” tālāko likteni. Ārlietu ministrija ir regulārā saziņā ar Latvijas Okupācijas muzeju par procesa gaitu, bet nav tajā tiešā veidā iesaistīta. Ar detalizētiem jautājumiem iesakām vērsties pie Latvijas Okupācijas muzeja.”
Solvita Vība stāsta: “Mēs esam gatavi pieminekļa atvešanai uz Latviju. Notiek pēdējās līguma saskaņošanas ar Zedelgemas pašvaldību. Pieminekļa finansējums bija uz pusēm - pusi finansēja Zedelgemas pašvaldība, pusi - mēs. Kad piemineklis būs atvests uz Latviju, tas nonāks pie Kristapa Gulbja, kur tas tiks novērtēts, pēc tam Okupācijas muzeja biedrība domās par vietu, kur to novietot.”
Pagaidām lēmums par vietu nav pieņemts. Nav izslēgts, ka pieminekli varētu novietot arī Okupācijas muzejā. Viens no variantiem bija Lestene, tomēr svarīgs ir konteksts, un domas par to dalās. Arī jautājums - kurš maksās par pieminekļa pārvietošanu? - nav skaidrs. Taisnīgi būtu, ja par to maksātu Zedelgemas pašvaldība, jo tieši tā pieļāva šo apkaunojošo un nožēlojamo trādirīdi.
Vai Ārlietu ministrija palīdz Okupācijas muzejam šajā procesā? “Tas ir mūsu - Okupācijas muzeja un Zedelgemas pašvaldības - jautājums,” atbild Vība, “te nav nekādas Ārlietu ministrijas iesaistes. Savulaik pieminekļa aizstāvībā iesaistījās ne tikai Edgars Rinkēvičs, bet arī Artis Pabriks un Nauris Puntulis.” Paliksim cerībā, ka par latviešu leģionāru pieminekļa likteni ieinteresēsies arī jaunā ārlietu ministre Baiba Braže.
