Visādām replikām varētu arī nepievērst uzmanību. Bet šajā gadījumā man pat gribējās piedalīties derībās: vai Tautas partija un tās redzamie aktīvisti, kam spodrināt reitingu, oi, kā vajadzētu, iestāsies par savu partijas biedru Raimondu Paulu vai arī paies garām, uzskatot, ka Pauls ir vajadzīgs tikai tad, kad sākas Saeimas vēlēšanu maratons.
Domāju, reālāks ir otrais variants. Vismaz līdz šim brīdim neesmu manījusi, ka krieviski iznākošajā Vesķi sevodņa būtu publicējies kāds tautpartijietis ar Paula aizstāvības rakstu. Bet stāsts ir tāds. Minētajā izdevumā parādījās Leonīda Kovaļa vārdu savirknējums ar nosaukumu Latvijas svētā govs. Tur netrūka nekā – nedz pārspriedumu par "reformatora niezi", nedz metaforu par dzīvi kā klavierēm ar melnbaltiem taustiņiem un mītu par krievu aktieru trupu likvidāciju.
Tomēr biedrs Kovaļs lika savu publicistisko kaismi tieši uz Raimonda Paula darbību Saeimā. Vispirms nodēvēdams Maestro par svēto govi, viņš turpināja par Saeimu, kur, izrādās, "viss notika ar svētās govs klusējošo atbalstu: gan pilsoņi, gan nepilsoņi, un 16. marts, SS leģionāru svētki, gan pareizticīgo Ziemsvētku noraidījums, gan veterānu–uzvarētāju pazemošana, gan titulnācijas rašanās, gan ņirgāšanās par krievu skolu, gan titulvalodas steks–mocītājs utt., u. tjpr. Visus nacionālo minoritāšu pazemošanas pedāļus, visas pogas pazemīgi spaidīja vadošās partijas biedrs Raimonds Pauls. Visos Saeimā būšanas gados viņš ne reizi atklāti neizpaudās pret nacistiski noskaņoto vairākumu, neizteicās pazemoto un apvainoto aizstāvībā".
Nav vērts analizēt visas biedra Kovaļa izteikas, tāpēc pievērsīšos tikai vienai. Kas ir nacistiski noskaņotais vairākums? Valdošās partijas? Ja tā, tad – kur ir valdošo partiju protesti pret šo apvainojumu? Bet tā jau ir: ja latvieti nolamā par fašistu un gansu, viņš piekrīt – kā gan citādi tas var būt, ja latvietim jau ar mātes pienu iepotēts, ka vienmēr jāpiekrīt, citādi dabūs ar mietu pa muguru.
Pats biedrs Kovaļs ir sarakstījis grāmatas par holokaustu, mēģinājis spīdēt ar citām literārām aktivitātēm; publicists Franks Gordons par viņu stāsta kā par "ieceļotāju no Baltkrievijas, Lukašenko apbrīnotāju, kurš sacerējis libretu operai (!) par holokaustu un vēlas, lai tiktu radīts arī balets (!) par šo traģēdiju, tādējādi zaimīgi banalizējot to". Vēl biedrs Kovaļs izcēlies 2002. gadā, kad kopā ar Saeimas deputātu Jakovu Plineru un ebreju draudzes locekli Mordehaju Glazmanu pacentās, lai uz viņu galvojuma pamata no ieslodzījuma atbrīvotu Aleksandru Basu, kas bija apsūdzēts Rucavas gaļas kontrabandas lietā.
Bet kāpēc Kovaļs pēkšņi uzbruka Paulam? Varbūt kaulā koda Paula popularitāte, kuru literāts tā nolika? Bet skaidrojums, kā stāsta riebīgie intriganti, esot vienkāršs: Kovaļs esot iesniedzis Paulam savu dziesmu tekstus, sak, Maestro, saceri mūziku šai poēzijai! Maestro nezin kāpēc atteicies to darīt, Kovaļs smagi apvainojies.
No biedra Kovaļa var sagaidīt visu. No valdošās koalīcijas merkantilās vienaldzības – arī. Vienīgā interese – ko sagaidīsim no tiem, kuri, izlasot šo rakstu, metīsies virsū "krievmīlim" Paulam, kurš – ak, neraža! – ir vienlīdz izcils gan krievu Jaunajā vilnī un Rīgas Krievu teātrī, gan latviešu Nacionālajā teātrī un dziesmu svētkos. Taču pārsteigumu nebūs: krievi savējos aizstāv, ebreji par savējiem stāv kā siena, bet latvieši... Latvieši savējos apēd kā tādus kaujamus lopus. Kur nu par svētajām govīm runāt – tās jau neviens neēd!
Un tagad, kad Raimondam Paulam Jaunajā vilnī pasniegts Krievijas ordenis Zelta vanags, ēdāju būs arvien vairāk, jo, redz, viņu no skatuves nosauca par "PSRS Tautas skatuves mākslinieku". Jā, šo faktu vēstures aizmirstībā nenoslēpsi – tā tiešām bija. Taču, pirms sākt gānīties par Paula piederību PSRS Tautas skatuves mākslinieku pulkam, aicinu atcerēties, ka daļa šodienas sabiedrības locekļu arī dzīvoja Padomju Savienībā.