Paļāvība ir Dieva spēks
… Staņislavs ielēja kanniņā alu, un Antons lēnām pārgāja pāri šosejai – izdzeršot to suslu mājās.
Bet nebija jau nekāda susla: kārtīgs alus, bez cukura, bet gāzējs. Antons tikai tā, paburkšķēt un iedurt Staņislavam, tā jau goda lieta un ieradums. Staņislavs nepievērsa uzmanību kaimiņa muldēšanai, viņam vēl vajadzēja sakopt pagrabu: pirmīt kāds neveikls pilsētnieks bija atrāvis vaļā vienas mucas spundi, un alus izšļācās pa visu klonu. Nu, vai tad viņš nesaprata, ka spundi vajag tā lēnīgi paklapēt ar āmurīti, lai gar tās malām dzintarainais alus ieputo lielajā ižbonā? Glupais pilsētas ciemiņš laikam domāja, ka alus nav dzīvs, tas tā lēni sapilēs no mucas, kad spundi izraus...
Vincentina izžāva baltās zeķes uz zedeņu sētas: rīt, pie baznīcas vārtiem nonākot, viņa tās uzvilks, izņems goda kurpes no groziņa un apaus kājas. Genovefa, aizņēmusies riteni, atveda no veikala četrus kukuļus rupjmaizes: rīt, kad visi atnāks no baznīcas, viņa palīdzēs uzklāt galdu - būs speķis, gurķi, sīpoli, kartupeļi, biezpiens ar krējumu... Atnāks kaimiņi, Vaņa ar garmošku un Pīters ar vijoli. Visi ēdīs, dzers un dziedās. Arī dejos. Pēc dievvārdiem un lūgšanām, kurās gars stiprinās, vajag pabarot arī miesu, jo vai tad vārgā miesā gars noturēsies? - mēdza teikt Staņislavs. Viņš uz baznīcu negāja, viņš uz turieni sūtīja Vincentinu, savu sievu. Viņam bija citas nodarbes - te akas vāku pielabot, te govis pārsiet, te pirtsaugšā pārbaudīt, kā graudi žūst.
Saldi ziedēja flokši. Vincentina nodomāja, ka rīt paņems uz baznīcu kādu pušķi - baltos un lillā. Jauniņā Olga pie spoguļa kārtoja matus: rīt taču atnāks Vaņa. Viktoram nebija prātā visādi nieki, ar kuriem bija aizņemta māsa, jo viņš domāja par jūru: rudenī Viktors stāsies jūrskolā. Vecāki par šādiem dēla Viktora sapņiem neko nenojauta. Neviens arī nenojauta, kā izvērtīsies viņu bērnu - Olgas un Viktora - dzīve. Bet viņos visos bija paļāvība un ticība, jo lauki deva labību, kūtī māva, rukšķēja un blēja, Aglona bija tuvu, kā ar roku aizsniedzama - bija gan miesai, gan garam, kur atdzimt. Un viņi gāja uz gada lielāko notikumu, uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem, uz Aglonas baznīcu, lai pazemībā lūgtos un paļāvībā veldzētos. Lielos priekus viņi «pierakstīja» Visaugstākajam - Dievs visu redz, Viņš dod tiem, kas lūdz. Un arī bēdas bija Dieva dotas: tātad tā vajadzēja. Viņi paļāvās uz Dieva žēlastību, un tā bija taisna un pilna dzīve.
... Šodien ļaudis lielākos un mazākos bariņos iet uz Aglonas bazilikas pusi. Iet ar Latvijas un Latgales karogiem. Iet noguruši, bet priecīgi. Katrs ceļā kaut ko pārdomā, sakārto sevī un saskarsmē ar citiem. Bet pilnīgi visos iegaismojas paļāvība un ticība. Iegaismojas kāda simtā daļa no lielajiem mocekļiem, kuri pilnībā paļāvās uz pārpasaulīgajiem Dieva nodomiem: ikviens zināja, ka viss, kas ar viņu notiek, būs saprotams tikai tad, kad viņš nokļūs otrpus gobelēnam, kuru šajā pusē mēs saucam par Dzīvi.
Tāds cilvēks - moceklis bija arī bīskaps Boļeslavs Sloskāns, latgalietis, jaunākais dēls piecu bērnu ģimenē, dzimis 1893. gadā. Viņš, pabeidzis skolas Varakļānos un Rēzeknē, sajuta vēlmi kļūt par priesteri. Sloskāns iemācījās latīņu valodu un iestājās Pēterburgas garīgajā seminārā. Viņš gribēja atgriezties Latvijā, taču pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma sākās priesteru vajāšana, un viņu lūdza aizstāt kādu aizbraukušu priesteri. Un vēlāk uz jaundibināto Latvijas valsti Sloskāns vairs netika... 1927. gadā padomju Krievija viņu apsūdzēja spiegošanā, viņu apcietināja, mocīja 17 čekas cietumos, slodzīja padomju koncentrācijas nometnēs, taču nesalauza: viņš paļāvās uz Dievu. Viņš pat lūdza Dievu par saviem mocītājiem... 1933. gadā Latvijas valdība panāca bīskapa Sloskāna apmaiņu pret diviem Latvijā aizturētiem padomju spiegiem.
Katoļu pasaules augstie amati, kurus viņš ieguva, nesabojāja Boļeslava Sloskāna pieticību, laipnību un paļāvību. Viņš mira 1981. gada 18. aprīlī - Lieldienu sestdienā - ar vārdiem: «Post hoc exilium…O Clemens» (Pēc šīs trimdas, ak, žēlīgā... - latīņu val.). Viņu apbedīja benediktīniešu klosterī Beļģijā, taču 1993. gadā pārbedīja Aglonas bazilikas kriptā.
Paļāvība ir kā Dieva dots spēks. Kad tu nespēkā paklupsi, atceries Viņu, un Viņš tevi piepildīs. Un tu tapsi paļāvībā spēcināts. Viss viens, vai tu esi zemnieks vai priesteris, vai muzikants: tikai tici.