Cilvēks vienmēr tiecas iepazīt mīlestību. Viņš apzināti vai neapzināti to meklē, bet meklēt var tikai to, kas tev pašam nav. Līdz ko atrod, tā tas vairs nav jāmeklē.
Bet attiecībā uz mīlestību, mēs esam meklētāji visu mūžu. Pat ja mēs esam atraduši kur tā mājo, mēs joprojām meklējam šo mīlestību vairāk iepazīt, saņemt, piedzīvot.
Mīlestība ir dzīvības noslēpums. Ziemsvētku vēsts savā būtībā pauž Dieva mīlestības tuvumu: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3,16 — 17).
Apdraudējumi gan dzīvībai, gan mīlestībai ir tie paši. Lielākais apdraudējums nav bioloģiska izmiršana, bet mīlestības apsīkums. Bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu mums netrūkst. Vienīgais jautājums ir tas — cik mēs un viņi joprojām spējam palikt kopā vienā mīlestības lokā. Apvienosim ir vienus, ir otrus mīlestības lokā, pacietīgas, neatlaidīgas mīlestības lokā, un mēs dzīvosim!
Dažkārt mīlestības apsīkums izpaužas tiesāšanā un reliģiskā, nacionālā un morālā dogmatismā. Paškritiski arvien par jaunu atgādināsim sev, ka tieši farizeji, rakstu mācītāji un priesteri aiz it kā Bībelē pamatotiem iemesliem Jēzu nonāvēja. “Jo burts nokauj, bet gars dara dzīvu” (2. Kor. 3,6; sal. 17!) — mīlestības gars, Dieva Gars, brīnišķi savienojot to, kas debesīs un virs zemes. Šīs mīlestības iemiesošanās ir Ziemsvētku kodols.
Šķiet, ka katrs cilvēks ir pārliecināts, ka zina, kas ir mīlestība, bet tikai līdz tam brīdim, kad viņam liek to precīzi nodefinēt. Turklāt pats vārds „mīlestība” ir šodien ļoti devalvēts, līdzīgi kā vārds „Dievs”. Vārdu Dievs aizsargā II bauslis, bet vai zinām, kurš bauslis aizsargā vārdu „mīlestība”? Mēs šodien par daudzām lietām sakām, ka tās mīlam. Mēs mīlam Dievu, mīlam vīru vai sievu, savus bērnus un vecākus, mīlam darbu, naudu, suņus un kaķus, skatīties televizoru. Bet vai tiešām tā visa ir mīlestība? Vai nejaucam mīlestību ar kaisli, iekāri, patmīlu u.c.? Attiecībā uz vārdu „mīlestība” latviešu valoda ir nabadzīgāka par grieķu valodu. Tajā atrodam vairākus vārdus, kas izsaka mīlestību.
Philia ir mīlestība starp draugiem, dvēseliska draudzība, kas ir pamats cilvēciskajām attiecībām. Apustulis Pēteris saka, lai mēs dievbijību vienojam ar brāļu mīlestību (2.Pēt.1:7) un vēstulē ebrejiem sacīts: „Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība!” (Ebr.13:1). Storge ir ģimeniska mīlestība, kādu atrodam starp ģimenes locekļiem. Eros ir kaislīga mīlestība, tā ir kas vairāk kā erotika, ar ko bieži saistās šis vārds. Šī ir mīlestība, kas tiecas pēc pašlabuma un kā to nosaucis kāds no senajiem filozofiem, tā ir „dēmons cilvēkā, kas cilvēku dzen”. Un šī mīlestības augstākā forma ir agape. Tā ir dievišķā mīlestība.
Un kāds labāks novēlējums 2024.gadam var būt kā tas, lai mēs visu gadu pavadām mīlestības gaišumā un dzīvības spēkā!
