Latvija - koru lielvalsts?

© f64.lv, Kaspars Krafts

Pēc kovida dīkstāves kori atkal atplaukuši  Dziesmu svētkos. Un tas ir brīnums! Turklāt entuziasms ir milzīgs, un arī jaunu dziedoņu – daudz! Lieliska akustika jaunuzbūvētajā Mežaparka estrādē. Jauks repertuārs, īpaši kormūzikas lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Tas liek ticēt, ka Latvija var kļūt par koru lielvalsti!

Kāds varbūt teiks, ka mēs - Latvija - jau esam pasaules koru lielvalsts! Patiešām, Dziesmu svētku pacēluma iespaidā, īpaši pēc atklāšanas rituāliem, koru kariem un gājiena - mūsu kultūras manifestācijas - tā varētu likties. Bet vai tā tiešām ir? Un, ja tā ir, vai mums ir tālākas izaugsmes perspektīvas? Par to dažas pārdomas, kas briedušas ilgāku laiku, gan piedaloties koru nozares padomes darbībā - iepriekšējo divu Dziesmu svētku periodā, gan distancējoties no šī procesa pēdējos gados un izbaudot to no “ierindas” kormeistara pozīcijām.

No vienas puses, Pasaules koru olimpiādē, kas notika Latvijā 2014. gadā, mūsu kori guva labus rezultātu un godalgotas vietas. Pati olimpiāde (World Choir Games - “Pasaules koru spēles”) gan ir pretrunīgi vērtējama, jo 2016. gadā tā notika Krievijā - neraugoties uz tolaik jau sākto Krievijas hibrīdkaru pret Ukrainu.1

No otras puses, klausoties citu reģionu korus tajā pašā 2014. gada “olimpiādē”, tomēr nepameta izjūta, ka mūsu kori ir relatīvi bālāki, neskanīgāki, salīdzinot ar ekspresīvajiem, vokāli sulīgajiem, skanīgajiem un organiski ritmiskajiem koriem no Dienvidāfrikas, Indonēzijas vai Ķīnas. Toties mūsu koriem bija labāki diriģenti, dziļākas skaņdarbu interpretācijas un gana sarežģīts repertuārs.

Šķiet, ka latviešu koriem piemīt trīs lieliskas kvalitātes, ko ilgstoši centušies izkopt mūsu kora kustības celmlauži - sākot ar Teodoru Kalniņu. To tālāk attīstījuši brāļi Kokari, Daumants Gailis un mūsdienās turpina vesela rinda diriģentu, kuru vidū īpaši izceļams Māris Sirmais.

Šīs kvalitātes ir - tiekšanās pēc 1) perfektas intonācijas, 2) sabalansēta ansambļa, 3) mūsdienīgu, tehniski sarežģītu partitūru lasījuma. Tīrs, līdzens, līdz sterilitātei noslīpēts non-vibrato kora skanējums ir bijis Teodora Kalniņa līnijas turpinātāju ideāls. Galvenā rūpe - panākt sabalansētu kopskaņu. Lai to īstenotu, ir jāpieliek pūles, lai kāds “neizlēktu”, lai skanējumā neizdalītos solistiskas balsis. Sekojot šim principam, lielākās, skanīgākās vai tembrāli atšķirīgas balsis tiek apslāpētas, pārāk karstasinīgie - piebremzēti, pakļauti kārtībai un disciplīnai. Un tas ir vajadzīgs, lai koris varētu vispār pastāvēt.

To var salīdzināt arī ar zināmu sabiedrības modeli, kur diriģents ir nedalīts vadītājs, kura gribā apvienojas koristu pacietīgais darbs un atdevīgā centība. Korī jau citādi nevar! Lai gan šī aspekta dēļ daži liberālie koru kustības kritiķi saskata Dziesmu svētkos pat diktatūras iezīmes, no tautas vienības spēka varot pat “palikt baisi”.2 Tā, protams, ir pārspīlēta koru tradīcijas interpretācija.

Iekļaušanas un izlīdzināšanas pieejai kora mākslā ir dziļāks pamatojums. Ja kultūru un mākslu interpretējam kā spēļu sistēmu (skat. iepriekšējo publikāciju “Dziesmu svētki un hokejs”3), tad kori pieder pie spēļu tipa, kur galvenais ir iekļauties veseluma harmonijā. Tas nozīmē atsevišķo pakļaut kopīgajam, upurēt individuālo - vienotībai un saskaņai. Saliedējošas norises kultūrā ir mūzika un deja, īpaši apļa un līnijdejas, arī marši, procesijas, gājieni.

Taču kora muzicēšanā - un dziedāšanā plašāk - ir vēl citas dimensijas un iespējas, kurās var saskatīt citu spēļu tipu klātbūtni - tādu kā maskošanās un sacensību spēles.

Patiešām, skaņdarbs nereti pieprasa iedzīvošanos dažādos mākslas tēlos, piemēram, “Rūķīšu un meža veča”, “Karaļmeitas” un “Beverīnas dziedoņa”, “Ciānas bērnu”, “Karaļa un bērzlapītes”, pat dzīvnieku un putnu tēlos. Interpretējot kādu skaņdarbu, mēs it kā uzvelkam attiecīgu masku. Tas varbūt nav tik tieši un burtiski kā teātrī vai karnevālā. Tēlu mūzikā jāspēj attēlot ar balss tembru, nokrāsu, skaņu padeves paņēmieniem, dinamiskām gradācijām u.tml. Jāspēj dziedāt gan skaļi, gan klusi, gan “silti”, gan “vēsi”, gan nikni, gan maigi, gan sulīgi un dziļi, gan bezkaislīgi un askētiski.

Ja tēli ir savstarpējā spriedzē vai konfliktā, tad tādā kora dziesmā var saskatīt arī sacensību spēles elementus. Nemaz nerunājot par kara attēlojumu mūzikā, piemēram, renesanses laika skaņdarbā “Mariņjano kauja”4. Tātad sacensību spēles elementi ir ne tikai “koru karu” fenomenā, bet daudzu kompozīciju saturā.

Taču, lai visu iepriekšminēto paustu ar savu balsi, to ir īpaši jākopj. Vokālā māksla prasa balss “nostādīšanu”, ilgstošus treniņus, elpas kontroles un rezonatoru iedarbināšanas prasmes.

Varbūt trīs kvalitātes, pie kurām derētu piestrādāt nākotnē, lai Latvija tiešām kļūtu par pasaules koru lielvalsti, ir: 1) prasme dziedāt skanīgi, neforsēti, bet tembrāli bagāti, 2) uzlabot teksta dikcijas prasmes, 3) piestrādāt pie izpildījuma ekspresijas, ritma izjūtas izkopšanas un emocionālās atdeves.

Lai koris skanētu vokāli pilnasinīgi, būtu nepieciešams nevis lielās un skanīgās balsis nonivēlēt pēc vidējā līmeņa, bet gan vājākās un neskanīgākās balsis attīstīt, lai koristi orientētos pēc labākajiem dziedātājiem un to varēšanas, nevis pēc “vidējā aritmētiskā”.

Vienkāršāk, protams, ir iet ierasto, vieglāko ceļu - parūpēties, lai lielās un skanīgās balsis “piemērojas” klusākajām un neskanīgākām. Līdzīgi kā valsts politikā, kur izcilas personības nav cieņā. Balsojam par frizūrām, ārēji nogludinātiem, politkorektiem, no ārzemēm patapinātiem, it kā “progresīviem” saukļiem vai - gluži pretēji - par prastu populismu, kas orientējas uz vidēja līmeņa patērētāja “gaumi”, kur galvenais sauklis: “Atlaist Saeimu!!”

Pie izteiksmīgās, vokāli skanīgās muzicēšanas līnijas pārstāvjiem Latvijas mūzikas kultūrā pieder Teodors Reiters ar savu slaveno kori, arī Jānis Dūmiņš, Ilgvars Matrozis, Imants Cepītis.

Īpaši pie muzikālā tēla izteiksmības savulaik strādāja leģendārais diriģents Leonīds Vīgners, arī Haralds Mednis un nepelnīti aizmirstais Ansis Alberings.

Imants Kokars, šķiet, mēģinājis abas līnijas savienot - īpaši vīru kora “Dziedoņa” un “Ave Sol” labākajos pastāvēšanas gados. Kā man savulaik stāstīja operdziedonis Herberts Ozolītis - pēc K.Ulmaņa (tātad valsts) apmaksātām mācībām Itālijā pie baritona Apollo Granfortes5 - viņam esot bijis jādemonstrē iegūtā meistarība koru diriģentiem, jādalās ar skanīgas dziedāšanas noslēpumiem. Viens no ieinteresētākajiem šajās nodarbībās esot bijis Imants Kokars. Iespējams, šajās H.Ozolīša meistarklasēs latviešu koru diriģenti pirmo reizi tuvāk iepazinās ar belkanto (bel canto) dziedāšanas manieri.

Aiziepriekšējo Dziesmu svētku sagatavošanās procesā man bija iespēja iesniegt koru nozares padomei ierosinājumu, izmantot tolaik pieejamo papildus finansējumu svētkiem - jaunai iniciatīvai. Priekšlikuma būtība bija atrast vokālos pedagogus (un tādi ir), kuri ir mācījušies Itālijā un prot bel canto pielāgot kora dziedāšanas specifikai (jo skaidrs, ka solo dziedāšana no kordziedāšanas atšķiras). Tad šiem pedagogiem vajadzētu dalīties ar savām zināšanām - izveidojot visā Latvijā sagatavošanas kursus citiem vokālajiem pedagogiem, kuri varētu multiplicēt tālāk savas prasmes visos novados. Līdztekus diriģentiem, kormeistariem un koncertmeistariem tādējādi veidotos vokālo pedagogu amata kategorija. Diemžēl šis priekšlikums tika ignorēts, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc vairs nelikās lietderīgi atrasties koru nozares padomē. Ja šāds projekts tolaik būtu izdevies, iespējams, Latvijas koru skanējumā būtu parādījušās jaunas kvalitātes.

Protams, atsevišķos koros darbojas vokālie pedagogi arī tagad, bet tie drīzāk ir izņēmuma gadījumi, nevis koru nozares stratēģiski izstrādāta un atbalstīta sistēma.

Kā apvienot intonācijas tīrību un ansambļa saliedētības ideālu ar vokāli skanīgu un interesantu skanējumu?

Šķiet, ka pēdējos “koru karos”, kas notika pirms dažām dienām, šo divu kordziedāšanas kopšanas līniju sakausējums izdevās vīru korim “Graidi” no Rēzeknes un diriģentam Jānim Mežinskim. Sacensību žūrija, kurā bija kompetenti, vokālo mākslu izprotoši diriģenti, novērtēja šo kori ar augstāko vērtējumu (Grand Prix). Vīru koru “karos” Rīgas Latviešu biedrības namā šoreiz nelīdzēja orientācija tikai uz nevainojami tīru, ansambļa ziņā sabalansētu, bet pabālu sniegumu, nedz arī uz izteikti ekspresīvu, forsēta skanējuma un hiperaktīvu kustību priekšnesumu. Uzvarēja ansambliski sabalansēts, izteiksmīgs, emocionāls, vokāli skanīgs, bet neforsēts sniegums.

Pēc “koru kariem” aprunājoties ar vairākiem kolēģiem, radās dažas atziņas, pārdomas un ierosmes.

Pirmkārt, vai nebūtu lietderīgi izveidot vēl vienu atsevišķu koru kategoriju - “šovu kori”? Tāda kategorija, šķiet, pastāv citās koru sacensībās. Tajā galvenais būtu tieši kustību savienojums ar dziedāšanu un ekspresīvs sniegums. Tā droši vien būtu īstā vieta papildus izpausties mūsu lieliskajiem atraktīvajiem koriem (“Dziedonis”, “Maska”, “Balsis” u. c.)

Otrkārt, priecēja tas, ka sieviešu un vīru koru grupā uzvarēja no Rīgas attālo reģionu kori, sieviešu koris “Venda” no Ventspils un “Graidi” un Rēzeknes: Kurzeme un Latgale. Par to domājot, radās jautājums: kā tiek izvēlēti Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pēc kādiem principiem tas notiek? Vai nevarētu būt tā, ka “koru karos” uzvarējušo koru diriģenti kļūst par nākamo Dziesmu svētku virsdiriģentiem? Lai “toni” koru kustības vadībā diktētu nevis tikai Rīgas, bet arī citu novadu diriģenti.

Vai nebūtu labāk arī, ja virsdiriģentu būtu mazāk, bet tiem būtu iespējams diriģēt vairāk dziesmu? Pastāvīgu virsdiriģentu skaitā noteikti varētu būt profesionālo koru vadītāji, kuriem ir arī simfoniskā orķestra diriģēšanas pieredze (piemēram, Sigvards Kļava, Māris Sirmais, Kaspars Ādamsons, Mārtiņš Ozoliņš). Savukārt cita virsdiriģentu daļa veidotos no “koru karu” uzvarētājiem. Pie šī statusa diez vai vajadzētu turēties diriģentiem, kuru kori vairākus Dziesmu svētkus pēc kārtas vairs nespētu iegūt koru sacensību pirmās trīs vietas.

Bet varbūt no “koru kariem” vispār atteikties, kā tas ir Igaunijas Dziesmu svētkos?

Katros svētkos varētu piedāvāt izmēģināt kopkora vadīšanu arī jaunākiem, bet sevi jau apliecinājušiem diriģentiem. Kā jebkurā citā jomā arī koru kustībā, šķiet, nepieciešama paaudžu maiņa.

Jebkurā gadījumā Dziesmu svētki ir un būs neatņemama Latvijas identitātes daļa, pat, ja mūsu kori netiektos pēc pirmajām vietām koru sacensībās citās zemēs. Mēs esam koru lielvalsts, jo mums patīk dziedāt un piedzīvot blakus esošā kora biedra “pleca sajūtu”, saliedēties, ja ne ikdienā, tad vismaz svētkos. Bet tautas vienotības augļus mēs varam redzēt Ukrainā. Nācija spēj pretoties pat daudzkārt spēcīgākam agresoram, ja tās kultūrā ir saliedētības motivācija. Latvijā to lielā mērā veicina koru kustība, plašāk - amatiermākslas kustība. Neaizmirsīsim Atmodas laika devīzi: ”Ar dziesmu spēku pret karaspēku”! Taču kora māksla ir jākopj, tai ir izaugsmes perspektīva, ja Dziesmu svētku organizācija nebūs tikai dažu virsdiriģentu un organizatoru rokās, bet tajā iesaistīsies vairāk prātu un tiks ņemta vērā arī konstruktīva kritika. Latvija ir ceļā uz pasaules kora lielvalsts statusu!

*
1Sk. “World Choir Games (Choir Olympics)” https://en.wikipedia.org/wiki/World_Choir_Games ; “The organization of INTERKULTUR” https://web.archive.org/web/20220213122625/https://www.interkultur.com/events/
2Sk. publikāciju “Šausmeņu režisors Karapetjans saceļ vētru tviterī - viņam no Dziesmu svētkiem esot palicis baisi:" https://jauns.lv/raksts/zinas/288388-sausmenu-rezisors-karapetjans-sacel-vetru-tviteri-vinam-no-dziesmu-svetkiem-esot-palicis-baisi
3Mūrnieks A. “Dziesmu svētki un hokejs” https://atjaunotne.lv/articles/dziesmu-svetki-un-hokejs
4Sk. Klemāns Žanekēns (Cl. Janequin) “La Guerre” jeb “La Bataille de Marignan”.
5Informācija par operdziedoni Apollo Granforte: https://en.wikipedia.org/wiki/Apollo_Granforte. Skat. audio ierakstu: https://www.youtube.com/watch?v=xG0oYpDmNl8 Vienīgais kino fragments 1932. gadā ar A. Granfortes priekšnesumu: https://www.youtube.com/watch?v=WxFOQVsE2Oo

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Svarīgākais