Nākotne pieder tiem, kas jebkurās pārmaiņās redz iespējas labākai dzīvei. Nav šaubu, ka jaunais prezidents Andris Bērziņš ienesīs Latvijas politikā pārmaiņas un tās būs pozitīvas pārmaiņas. Kas par to liek domāt?
Jebkuru darbu vainago sasniegtais rezultāts. Latvijas 20 gados sasniegtais liecina, ka politiskais kurss, pa kuru Latvija konsekventi šos gadus gājusi, ir bijis kļūdains. Lai kā mēs zākātu savus politiķus, viņi ir kauls no mūsu kaula un ar muguras smadzenēm jūt pārmaiņu nepieciešamību. Ja Latvijas politiķi domātu, ka ir labi, tā kā ir, un nekas sistēmā nav jāmaina, tad viņi uz otru termiņu būtu pārvēlējuši Valdi Zatleru. Un vēl četrus gadus draudzīgi kopā ar viņu iedzertu vīnu. Nepieciešamība pēc pārmaiņām bija nobriedusi, taču nebija pārliecības, ka Zatlers šīs pārmaiņas spēs iznest uz saviem pleciem.
Lai ko mēs teiktu par Zatleru, viņš tomēr ir un mūžam paliks vēsturiska figūra, bet katrai figūrai lielajā vēstures šaha spēlē ir sava loma. Zatlera loma bija ierosināt šo pārmaiņu procesu. Tieši Zatlera apjausma, ka viņš netiks pārvēlēts, pamudināja spert izšķirīgo Saeimas atlaišanas soli, kas iezīmēja jauna ceļa sākumu. Šis ceļš ved uz Saeimas nozīmes mazināšanos un varas centra pārbīdi Rīgas pils virzienā. Latviešu tauta ir nogurusi no partiju kašķiem un pārvaldes feodālās sadrumstalotības. Taču Zatlers ir drīzāk sprinteris, nevis gargabalnieks. Savas prezidentūras četros gados viņš nav pierādījis, ka varētu iznest lielo pārmaiņu slodzi. Šim smagajam darbam ir vajadzīgs cita kaluma cilvēks. To saprata tie Saeimas deputāti, kuri bija par pārmaiņām un par jauno prezidentu ievēlēja Andri Bērziņu – cilvēku, kuram neizlēmību grūti pārmest. Jau viņa pašizvirzīšanās par prezidentu un, vēl jo vairāk, sasniegtais mērķis par daudz ko liecina.
Tieši politiskās sistēmas nomaiņas praktiskā realizācija ir jaunā prezidenta primārais uzdevums. Var iebilst, ka Satversmē Valsts prezidenta funkcijas ir ļoti ierobežotas un tāds nav viņa uzdevums. Varu nenodrošina likuma panti. Varu nodrošina rīcība. Enerģiska un izlēmīga. Andris Bērziņš pirms ievēlēšanas vairākkārt uzsvēra, ka negrasās palikt konstitucionālo ietvaru rāmjos. Tas ir, nedomā kļūt par kāzu ģenerāli – lentīšu griezēju. Viņš iestājas par īstu sistēmas maiņu, nevis kosmētisko remontu, kuru, spriežot pēc četru gadu darbības un nekonkrētajiem publiskajiem izteikumiem tagad, cenšas tautai iesmērēt Zatlers un tie stagnāti, kas viņu atbalstīja vēlēšanās.
Kur slēpjas Bērziņa piedāvāto pārmaiņu būtība? Visus šos gadus Latvija dzīvojusi pēc kājām gaisā apvērstas vērtību piramīdas. Pēc šāda prioritāšu ranžējuma – pirmajā vietā valsts, tikai pēc tam ģimene, un cilvēks pēdējā vietā. Tas nozīmē, ka politiķi gadiem spriedelējuši par makroekonomiskajām abstrakcijām, piemēram, Māstrihtas kritērijiem, budžeta deficītu, eiro ieviešanu, bet novārtā atstājuši cilvēka ikdienišķās vajadzības, nodarbinātību, lauku skolēnu aizvešanu uz skolām, bērnu brīvpusdienas vai atvieglojumus pensionāriem sabiedriskajā transportā. 20 gadu vispopulārākā politiķu atbilde uz visiem cilvēku pieprasījumiem ir bijusi – nav naudas. Bērziņš aicina šo ranžējumu mainīt – vispirms cilvēks un tikai pēc tam valsts.
Bērziņš pirms ievēlēšanas vairākkārt citējis prezidenta zvērestu, kurā teikts: «Es darīšu visu, lai veicinātu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.» Tieši iedzīvotāju labklājības izaugsmi viņš uzskata par savu stratēģisko uzdevumu. Un šajā aspektā viņam ir nesalīdzināmas priekšrocības iepretim Zatleram, kurš, četrus gadus klusuciešot, atbalstīja bezprecedenta tautas labklājības mazināšanu. Bērziņa zināšanas ekonomikā un finansēs neļauj viņu pakļaut veco, iesīkstējušo neoliberāļu manipulācijām. Banku lobisti, kas 20 gadu šiverējuši pa Latvijas naudas lādēm, Zatleram varēja iestāstīt pilnīgi jebko. Ar Bērziņu tas neies cauri. Viņam nebūs bez jebkādas sapratnes jāatkārto tukšas frāzes, kā to nācās darīt Zatleram. Pieredze darbā Saeimas Tautsaimniecības komisijā Bērziņam ļauj perfekti saprast valsts pārvaldes mehānismus un likumdošanas dokumentu apriti. Bērziņš nav politikā nez kurā dārzā atrasta balta lapa. Viņš ir izgājis cauri vēlēšanu maratonam un ieguvis arī vēlētāju mandātu.
Tieši šis apstāklis, ka Bērziņš ir izgājis cauri vēlēšanu dzirnakmeņiem, ļauj viņam minimizēt paša vārīgo punktu – vājo prezidenta mandātu. Prezidenta amatā viņu būs ievēlējusi tautas atlaistā Saeima, bet ikdienas darbā viņam būs jāsadarbojas ar vēlētāju mandātu ieguvušu tautas pārstāvniecību. Ja Bērziņš gribētu piedraudēt Saeimai ar tās atlaišanu, tad no Satversmes viedokļa tam nevarētu būt iebildumu, taču no morāli ētiskā viedokļa šaubu ēna paliktu.
Nav šaubu, ka neko mainīt negribošie spēki, kas savulaik visai ātri tika galā ar Zatleru un viņu iejāja, mēģinās savaldīt un iejāt arī Bērziņu. Ir cerības, ka viņiem tas neizdosies. Visai latviešu tautai būtu jālūdz Dievs tāpat kā 1988. gadā, lai Bērziņam pietiktu spēka noturēties pret šo neiedomājamo spiedienu. Ja viņš noturēsies, tad mums izdosies un Latvijai beidzot atnāks labāki laiki.