Ēterā nelaižamo saraksts
Otrdien, 12. decembrī, LTV1 raidījums 100 grami kultūras bija veltīts pretrunīgi vērtētajam psihoterapeitam un vairāku grāmatu autoram Viesturam Rudzītim.
Jau pirms raidījuma, kad tas vēl tikai tika pieteikts, sociālajos tīklos uzbangoja vētra. Kā tā var, ka vārds tiek dots tādai (?!) personai? Ierasti aktivizējās tā publika, kura jau kopš Mozus laikiem nešaubīgi zina, kā ir «pareizi», un nevienam, kurš domā citādi, vārdu dot negrib. Pareizāk sakot, grib noteikt, kam dot un kam nedot vārdu.
Tas, ka pastāv viens pareizais viedoklis, kurš sabiedrībai jādzird, bet visi citi viedokļi ir ķecerīgi, tāpēc aizliedzami, nav nekas jauns. Tā tas bija Poncija Pilāta, inkvizitora Torkvemadas, Konstantīna Čerņenko laikos un arī tagad tvitera un instagramu laikos. Vienmēr ir eksistējusi kāda par citiem «gudrāku» cilvēku kasta, kura bijusi svēti pārliecināta, ka ir tiesīga «visas cilvēces» vispārīgā labuma vārdā noteikt, kādi uzskati drīkst un kādi nedrīkst nonākt līdz «parasto» cilvēku ausīm.
Rudzītis nav vienīgais, kuru šī kasta ierakstījusi ēterā nelaižamo sarakstā. Katru reizi, kad uz kādu no sabiedriskajiem medijiem tiek uzaicināts cilvēks, kurš kaut teorētiski varētu paust citādus, šīs kastas neakceptētus uzskatus, sociālajos tīklos sākas ierastā kaukšana - kā var šādus «tumsoņas» aicināt ēterā? Vai tie raidījuma vadītāji galīgi zaudējuši prātu? Tad jau jāaicina arī… un tiek nosaukts kāda reāli neadekvāta cilvēka uzvārds.
No šā aspekta jāuzteic raidījuma 100 grami kultūras veidotāji par drosmi, jo viņiem jau paredzami nācās pārdzīvot masīvus šīs «izredzēto» kastas uzbrukumus. Aiz iekavām atstāsim vispārzināmo faktu, ka sabiedriskie mediji tāpēc jau ir sabiedriskie, ka pārstāv visu Latvijas sabiedrību, nevis tikai to šauro grupu, kura gribētu noteikt, kādiem viedokļiem ir tiesības nonākt ēterā, bet kādiem ne. Uz iebildumiem, ka demokrātija un vārda brīvība paredz viedokļu dažādību, vispārējo Rudzīša ēterā nelaidēju viedokli izteica teātra zinātniece Silvija Radzobe, tviterī rakstot: «Rudzīša izteikumi nav viedoklis, bet vardarbības sludināšana.» Tāpēc uz viņu neattiecas Voltēram pierakstītais citāts: «Man nepatīk tavs viedoklis, bet esmu gatavs mirt, lai tu to varētu izteikt.»
Nav šaubu, ka raidījumu 100 grami kultūras veido gluži saprātīgi cilvēki un viņi īstam varmākam vai tukšmuldētājam vārdu nedotu. Tas pilnībā pierādījās raidījumā, un to tajā pārliecinoši atklāja arī psihoterapeite Aina Poiša. Tātad iemesls pret Rudzīti vērstajai kampaņai ir cits. Vardarbības piesaukšana šajā gadījumā tiek izmantota tikai kā iegansts, lai viņam neļautu izteikt atšķirīgu, daudziem nepatīkamu viedokli. Kāpēc tas notiek?
Manuprāt, dzimumu jautājumos veidojas plašas jomas, kurās ne tikai ieiet, bet pat tuvoties ir bīstami, riskējot nonākt zem ārkārtīgi spēcīga sociālā spiediena. Rudzītis par šiem jautājumiem runā, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi, kamēr mūsu sociālie arhitekti gribētu, lai visas problēmas tiktu risinātas, strikti turoties pie kaut kādām teorētiski «pareizām» konstrukcijām. Šajās konstrukcijās Rudzīša uz pieredzi balstītajai realitātei nav vietas.
Šī Rudzīša vajāšana iezīmē vēl kādu tendenci. Rudzītim ir milzīga apziņas un zemapziņas pētīšanas pieredze, ar to viņš gadu desmitiem ir profesionāli nodarbojies, tāpēc varētu daudz ko interesantu pastāstīt par to, kas lācītim vēderā (cilvēkiem galvās). Taču nē. Ir cilvēki, kuri vienmēr un visur ir pārliecināti, ka visu zina labāk. Tajā skaitā par cilvēku psihes un sociālās uzvedības īpatnībām. Turklāt, jo mazāka viņu dzīves pieredze, jo viņi visu zina labāk, un viņu pārliecība par šo zināšanu nesatricināmību lielāka. Tāda hunveibinu pārliecība. Kam gan dzīves un darba pieredze, ja visu var izlasīt «pareizās» grāmatās?
Šī tendence, aizvietot realitāti ar «pareizām» konstrukcijām, redzama visā pasaulē. Diemžēl tā ir ļoti bīstama tendence, jo meli un aplamības nevar ilgtermiņā uzvarēt patiesību. Tāpēc jebkuri uzskatu aizliegumi, ēterā nelaižamo personu saraksti un citi ierobežojumi tikai papildina sociālās sprāgstvielas kopējo potenciālu.