Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.
Pasaulē, kurā valda tā saucamā “jaunā ētika”, visi kļuvuši par upuriem, apspiestajiem, apvainotajiem, kurus nemitīgi kāds apspiež no “varas pozīcijām”. Par to, kāpēc modē kļuvis uzdoties par upuri, un kāds ir šīs upura lomas ieņemšanas psiholoģiskais mehānisms, Neatkarīgā jautāja praktizējošam psihoterapeitam, daudzu psiholoģisko grāmatu autoram Viesturam Rudzītim.
“Baltais vīrietis ir palicis pēdējais, kurš vēl nav sācis masveidā uzdoties par upuri. Vismaz mūsu gadagājuma vīrietim ir kauns staigāt apkārt un žēloties, ka visi viņu moka, bet kādu brīdi atpakaļ Rietumos bija tendence vīriešus sūtīt raudāšanas kursos, kuros viņus aicināja mācīties raudāt, izrādīt vājumu, kas patiesībā it kā esot spēka demonstrācija,”intervijā uzsver V. Rudzītis. Visu interviju var izlasīt šeit:
Viesturs Rudzītis: Ieņemt upura lomu ir izdevīgi...
Eiropas cilvēktiesību tiesa (ECT) šā gada 11. jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Markus pret Latviju”. Tiesa atzina, ka bijušajam Rīgas valsts tehnikuma direktoram Dainim Markum kriminālsods ‒ mantas konfiskācija ‒ piemērots nesamērīgi un bez argumentācijas.
Tādējādi Latvijas valsts ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 1. pantu. Tur teikts, ka “nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem”.
Izskaidrot šā sprieduma būtību Neatkarīgā lūdza bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim. Būtiski ir tas, ka viņa vadībā arī Satversmes tiesa 2011. gadā skatīja D. Markus iesniegumu par mantas konfiskācijas kā soda (nejaukt ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju) neatbilstību Satversmei. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Eiropas Cilvēktiesību tiesa kārtējo reizi atsēdina Latvijas valsti
Pašvaldības uzņēmums “Rīgas nami” nav rīkojies kā gādīgs saimnieks un pieļauj unikāla pēckara arhitektūras mantojuma bojāeju. Spilves lidostas terminālis un ievērojama daļa lidlauka uz daudziem gadiem iznomāta necienīgam nomniekam ar saitēm Krievijā un Kipras ofšorā. Nomnieks nepilda solījumus, ko apņēmās līguma slēgšanas brīdī - termināļa stāvoklis faktiski nav uzlabots un arī mazā aviācija no lidostas visiem spēkiem tiek dzīta laukā.
Daži entuziasti vēl turpina cīņu, tiesājas, bet bez īpašnieka, proti, Rīgas domes ieinteresētības tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Bet varēja taču būt pilnīgi citādi. Termināļa ēka varēja kļūt par aviācijas muzeju, pie kura būtu skatāma no lidostas “Rīga” pārceltā privātā lidaparātu kolekcija. Skrejceļu varēja atjaunot līdzīgi kā citos mazajos Latvijas lidlaukos un aktīvāk izmantot iekšzemes pārlidojumiem. Aviācija atkal būtu celta godā, kā tas bija pirmās brīvvalsts laikā. Taču 30 gadu laikā tas nav noticis, un īpašniekam nav nekādas vīzijas par šī objekta nākotni. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Spilves lidostā notiek noziegums pret vēsturi
Padomju Savienība ap 1980. gadu sasniedza savas varenības virsotni, kas okupētajā Latvijā projicējās tādā šejienes vietvalža Augusta Vosa formulā par 1940. gada sociālistisko revolūciju Latvijā, kuras derīguma termiņš izrādījās īsāks par A. Vosa derīguma termiņu vietvalža amatā.
Par sociālistisko revolūciju Latvijā no valdošā režīma tribīnēm tribīnēm runāja vairākus gadu desmitus pirms un turpināja runāt vēl visus atlikušos gadus līdz Latvijas PSR likvidācijai, taču runāja ne tā, kā A. Voss 1980. gada jūlijā. Šis 1919. gadā dzimušais Komunistiskās partijas funkcionārs par Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1. sekretāru tika iecelts 1966. gada aprīlī un atcelts 1984. gada aprīlī, kā kompensāciju piešķirot viņam goda amatu PSRS Augstākajā padomē Maskavā. Ap to laiku okupācijas režīmam jau bija skaidrs, ka noturēties Latvijā tas varēs tikai tādā gadījumā, ja apliecinās savu spēku. Tajā skaitā derēja arī atgādinājums par tā spēku pagātnē, kad tika likvidēta Latvijas Republika. Nebija vairs vajadzīgas pasakas par tautu, kas ne no šā, ne no tā paveikusi sociālistisko revolūciju. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Latvijas okupācija Staļina izpildījumā pēc Ļeņina padoma
Bezmaksas sabiedriskais transports Tallinā pilsētas iedzīvotājiem ir pieejams kopš 2013. gada 28. oktobra. Un kopš pirmās dienas oponenti šo lēmumu sauca par populistisku un paredzēja drīzu pilsētas sabiedriskā transporta vai pat Tallinas bankrotu. Kā zināms, Tallina nav izputējusi. Neatkarīgā noskaidroja, kuru partiju un sarakstu deputātu kandidāti ievēlēšanas gadījumā plāno arī Rīgā ieviest bezmaksas sabiedrisko transportu.
Neatkarīgā to jautāja deviņām partijām un partiju apvienībām - tām, kurām ir lielākas vai mazākas izredzes pārkāpt piecu procentu robežu. Atbildēja tikai piecas partijas un partiju apvienības - ZZS, KPV LV, JKP , JV un AP!/PRO. Visas šīs partijas un partiju apvienības sola saglabāt esošās atlaides, bet ZZS un KPV LV saskata iespēju nodrošināt pilsētniekus ar bezmaksas sabiedrisko transportu. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Vai pēc vēlēšanām Rīgā sabiedriskais transports būs par brīvu?
