Valdība trešdien iesniedza un ceturtdien jau Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja un noteica steidzamību 2012. gada valsts budžetam.
Valsts budžets nav tikai grāmatvediska galu savilkšana. Tas ir instruments noteiktas valsts politikas, ideoloģijas īstenošanai, atspulgs mērķiem, ko vēlamies sasniegt, prioritātēm, jo īpaši tad, ja naudas visam nepietiek. Vai tādam tam vismaz būtu jābūt.
2012. gada budžets uzbur vīziju par valdību kā labu grāmatvedības firmu, bet kā par neizteiksmīgiem, neuzņēmīgiem politiķiem. Bet šobrīd tas varbūt pat ir labi, ņemot vērā politiskās ekstravagances īpatsvaru valdošās koalīcijas sastāvā un iepriekš izskanējušajās idejās un atsevišķu reformu vīzijās. Budžetu varētu apzīmēt ar slaveno teicienu Nothing special – neko sliktu tas vairumam iedzīvotāju nenodarīs, bet arī nepalīdzēs.
Budžeta izstrāde valdībā šogad noritējusi krietni mierīgāk nekā divos iepriekšējos gados, un Krājbankas kraha ēnā parasti asām diskusijām pavadītā finālfāze valdībā palika daudziem nepamanīta. Protams, krietni mazāks ir budžeta konsolidācijas apjoms, sabiedrība jau pieradināta pie budžeta griezieniem, savukārt jaunie ministri vēl īsti neorientējas pamatā Finanšu ministrijas ierēdniecības sagatavotā budžeta finesēs. Viņiem tāpat kā visai sabiedrībai tiek iezombēts, ka galvenais ir noslēgt starptautisko aizdevēju programmu, «atgūt finansiālo neatkarību» (finanšu ministrs Andris Vilks), «nodrošināt valsts finansiālo stabilitāti» (premjers Valdis Dombrovskis). Cenšoties budžetu celt teju vai Atmodas simbola kārtā, pie budžeta portfeļa tā teatralizētajā nodošanas ceremonijā Saeimai pat tika piestiprināta sarkanbaltsarkanā lentīte, kas, pēc Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas teiktā, nozīmējot to, ka nākamais budžets «vairs nebūs jāveic aizdevēju uzraudzībā, mēs būsim finansiāli neatkarīgi un par valsts ienākumiem un tēriņiem varēsim lemt paši». Izrādās, esam bijuši divu gadu verdzībā, visu lēmuši aizdevēji, lai arī pirms vēlēšanām Vienotība lielījās, ka tā valsti izglābusi un izvedusi no krīzes, labprāt atreferēja Eiropas politiķu uzslavas par krīzes pārvarēšanu.
Mēs gan zinām arī tās cenu – lielākā iedzīvotāju izceļošana un depopulācija Latvijas vēsturē! Vadība nevar izlikties neredzam to, bet tā arī joprojām nepiedāvā risinājumu. «Viena no valdības prioritātēm ir iedzīvotāju dzīves apstākļu un ekonomiskās labklājības nekavējoša uzlabošana. Tas ir pirmais priekšnoteikums cilvēku vēlmei palikt savā valstī,» Saeimai pauda premjers. Diemžēl nekādu konkrētu instrumentu depopulācijas apturēšanai 2012. gada budžetā nav.
Krīzē savilktās jostas 2012. gadā vēl netiks palaistas vaļā, bet vismaz, kā tiek solīts, nebūs vairs jāvelk ciešāk. Pastāv gan risks, ka otrais krīzes vilnis, kas jau pāršalc Eiropu, eirozonas problēmas, virknei valstu jau pazeminātais kredītreitings, mūsu eksporta tirgu pirktspējas krišanās Latvijas ekonomiku ietekmēs negatīvāk, nekā ar to rēķinās budžeta veidotāji. Par to brīdinājusi arī Latvijas Banka, lai gan arī tās teiktais parasti jādala ar divi. Valdība vēl vasarā plānoto IKP kāpuma prognozi no 4% jau pazeminājusi uz 2,5%, bet finanšu ministrs tomēr cer uz lielāku izaugsmi, jo līdzšinējās Latvijas ekonomikas attīstības tendences «bijušas pārsteidzoši labas», vairāk iekasēts un vēl arī iekasēs no ēnu ekonomikas. Arī aizdevējiem sasolīti 30 miljoni no ēnu ekonomikas.
Lielu optimismu gan nevieš tas, ka papildu ieņēmumi budžetā lielākoties netiek balstīti uz ekonomikas stimulēšanas sekām, bet bez cītīgākas iekasēšanas arī no tādiem avotiem kā fotoradari, kas ir vienkārši naudas izņemšana no noteiktas grupas cilvēku kabatām, kā arī atsevišķu nodokļu palielinājuma. Šogad gan nodokļu pieaugums nav tik visaptverošs kā pērn, tomēr arī solījumu necelt nodokļus par izpildītu uzskatīt nevar. Ja neskaita nekustamā īpašuma nodokļa bāzes paplašināšanu, kas ietekmēs ne tikai turīgos, kā arī sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes strādājošajiem pensionāriem un vēl dažām kategorijām pieaugumu par nepilnu procentu, tad pārējās izvēles ir mazāk sāpīgas vairumam. Tas ir paaugstināts azartspēļu nodoklis un finanšu stabilitātes nodeva bankām, par ko gan banku sektors jau brēcis, ka tā dēļ Latvijas bankas zaudēšot konkurētspēju. Ar Krājbanku un saistībā ar to – arī ar airBaltic saistītie potenciālie izdevumi budžetā nav ierēķināti – nepieciešamības gadījumā palielināšot budžeta deficītu, kam ir rezerve. Vēl tur arī jāierēķina tāds sīkums kā referenduma izdevumi par krievu valodu. Tas, kādu ceļu no mēs iesim, nav saprotams. Drīzāk – ļausimies straumei.
Lielāko neapmierinātību ar budžetu pauž veselības nozare, kas jau ilgstoši lāpās ar līdzekļu nepietiekamību un kam šogad nācās papildus piešķirt 13 miljonus, lai spētu nodrošināt elementāro neatliekamo palīdzību, kuras saņemšanas nosacījumi un bažas par nespēju to apmaksāt jau tā daudziem liek atturēties no tās lūgšanas. Vēl vismaz gadu tā lāpīsies. Nevar neredzēt arī lielo mediķu īpatsvaru starp izbraukušajiem, bet vēl sāpīgāka ir cilvēku veselības rādītāju pasliktināšanās. Budžets veselības nozarei attiecībā pret IKP ir krietni zemāks nekā Lietuvai un Igaunijai.
Nedz šajā, nedz citās jomās neredz apstiprinājumu šīs «reformu un tiesiskuma koalīcijas» ambīcijām. Tās atliktas nākamajiem gadiem.
Viens no lielākajiem samazinājumiem ir Satiksmes ministrijai uz ceļu uzturēšanas un sabiedrisko pārvadājumu dotācijas rēķina. Samazināts arī līdzfinansējums ES fondu apguvei, jo īpaši zemkopības nozarē. Vai pamats attīstībai?
Lai gan aizdevēji apmēram sakonsolidētos 30 miljonus uzskata par brāķi, finanšu ministrs un premjers lepojas, ka sarunās ar aizdevējiem izdevies no būtiskiem samazinājumiem nosargāt sociālo budžetu. No Vilka izteikumiem noprotams, ka to nebūtu iespējams izdarīt, ja konsolidācijas pasākumos netiktu ieskaitīti tādi izdevumi, ko valsts kontroliere Inguna Sudraba nodēvējusi par fiktīviem – izdevumu pārnešana no 2012. gada uz 2013. gadu, apzinoties, ka, iegrābjoties sociālajā budžetā, augtu kārtējo politisko nemieru un ārkārtas vēlēšanu risks. Būtībā ar šiem fiktīvajiem konsolidācijas pasākumiem valdība pirkusi stabilitāti, tai skaitā iebraucot sociālā budžeta deficītā, neraugoties uz «pozitīvu fiskālo ietekmi no finansējuma samazinājuma ģimenes valsts pabalstam saistībā ar kontingenta izmaiņām starp 2011. un 2012. gadu» (lasi: bērnu skaita samazināšanos, kam jāmaksā pabalsti). Ārpus fiskālās stabilitātes mērķa 2012. gada budžetā jaušama Skārletas filozofija: «Par to es domāšu rīt.»
2012. gada rītā modīsimies gluži tāpat kā iepriekš. Kam iet labi, sliktāk varētu nekļūt, kam slikti – labāk arī ne. Stabilitāte.