Secinot, ka Latvijas skolās joprojām ir īsākais mācību gads – 478 astronomiskās stundas –, mūsu tautas kalpi likuši Izglītības un zinātnes ministrijai rosināt diskusiju par iespēju to pagarināt.
Iespējams, šādai diskusijai būtu pamats. Tas gan nebūtu jāmeklē plikā stundu skaita ciparu salīdzināšanā, bet gan izglītības kvalitātes un atbilstības pasaules izglītības un darba tirgus attīstības tendencēm izvērtēšanā. Arī skolotāju protesti, sakot, ka viņi jau nu vasarā nestrādās, jo tā ir iespēja piepelnīties vai dārzā parušināties, ir tikpat nesvarīgs arguments kā rēķināšana, kā tas atsauksies uz valsts kasi vai aptaujas gribu–negribu līmenī.
Jāsāk no otra gala – vispirms jāsaprot, kāds ir mērķis, kāds ir izglītības produkts, kas skolēnam jāiedod, 9. vai 12. klasi beidzot, lai viņš pēc tam veiksmīgi varētu turpināt studijas tepat vai ārvalstīs vai iegūtu kādu specializāciju un iekļautos darba tirgū, vai kļūtu par tā veidotāju, vai veiksmīgi aizpildītu valsts atrasto pakalpojumu, ražošanas vai zinātnes nišu. Te svarīga loma būtu daudz aprunātajai Latvijas ilgtermiņa stratēģijai, uz kuru izglītības sistēmai vajadzētu attiecīgi reaģēt, piemēram, ar izteiktāku bērnu novirzīšanu uz vienu vai otru zinātņu bloku jau skolas laikā vai – gluži otrādi – pēc iespējas plašāku zināšanu pamatu un vispārīgu spēju mācīties ielikšanu. Par nespēju mācīties liecina gan lielais atbirums augstskolu studentu vidū jau pēc pirmā kursa, jo īpaši eksaktajās zinātnēs, gan eksāmenos dzirdētās muļķības par šķietami elementārām lietām.
Ir taču izglītības standarts, kurš nosaka to sasniedzamo rezultātu, kas jāapgūst. Instrumenti – mācību laiks, mācību metodika, mācību līdzekļi – ir mūsu pašu ziņā. Ja gribam kādu mērķu labā paaugstināt mācību standartu, tad var lūkot, ar kādiem līdzekļiem to vislabāk sasniegt. Vai efektīvākais līdzeklis ir mācību gada pagarināšana? Var lūkot. Bet varbūt ar to gribam aizmālēt robus izglītības procesa kvalitātē? Un vai ir jēga paaugstināt standartu, ja jau ar esošo daudziem ir grūtības? Pirms ķerties pie mācību gada pagarināšanas, jāizvērtē, kas ir pašreizējās lielās nesekmības cēlonis un vai ar mācību gada pagarināšanu visiem skolēniem būs līdzēts. Cik lielā mērā iemesls ir ģimenes sociālekonomiskā situācija, skolēna psiholoģiskās problēmas, disciplīnas problēmas klasē, skolotāja mazspēja, vecāku attieksme pret mācību nozīmi, iedzimtība? Iemesli var būt individuāli, un tikpat individuālam jābūt arī risinājumam – gan nesekmīgajiem skolēniem, gan īpaši apdāvinātajiem.
Skolai nav jābūt arī tapai, kas aizbāzīs visus caurumus, vecāku vietā uzņemsies rūpes par bērniem visu gadu. Ja arguments ir, ka bērni vasarā netiek nodarbināti vai atpūtināti, tad tā ir vecāku, nevis skolas problēma. Varbūt vairāk vajadzētu pievērsties skolēnu interešu izglītībai, un vasara varētu būt laiks, kad arī valsts piedāvātu iespēju ar to nodarboties, attīstot bērnu talantus, prasmes, kurām nereti neatliek laika mācību gada laikā mācību slodzes dēļ, bet citiem trūkst līdzekļu, lai sūtītu bērnus uz privātām nometnēm.