Saeima jau ceturtdien pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja 2011. gada budžetu, kas tikai otrdien oficiāli atnests uz Saeimu un trešdien nodots izskatīšanai komisijās.
Valdības un Saeimas pārstāvji 2012. gada budžetam piekabinājuši nosaukumu "stabilizācijas". Precīzāk gan būtu – nepildīto solījumu budžets. Stabilizēta tajā ir tikai daudzu grupu neapmierinātība. Lai novērstu uzmanību, problēmu izķidāšanas un valdības izvēlēto risinājumu skaidrošanas vietā tiek kultas putas, kultivēti stāsti par budžeta portfeļa nešanu uz Saeimu, rīkota anturāža ar tā nodošanu, dažādu elementu un cerību piedēvēšanu, puspatiesību paušanu un bažu noklusēšanu.
Skaidri to demonstrē sadarbība ar sociālajiem partneriem, ko daudzu fotozibšņu un kameru ielenkumā budžeta nodošanas pasākumā finanšu ministrs Andris Vilks nodēvēja par "ražīgu". Tīri semantiski gan ar ražīgu darbu saprot tādu, kurā ir "raža". Bet drīzāk jau kā neražu to uztver arodbiedrības, kas ceturtdien Esplanādē rīkoja piketu – tautas sapulci pret "netaisnīgo budžeta likumprojektu", protestēja pret nepildītiem solījumiem, nodokļu paaugstināšanu.
Latvijas Darba devēju konfederācija pārmetusi, ka sarunas ar sociālajiem partneriem notikušas tikai pēc valdības lēmumiem par nodokļu un nodevu paaugstināšanu – tā savukārt mazinās pirktspēju, cels inflāciju, mudinās nemaksāt nodokļus ar visām no tā izrietošajām sekām. Vēl lielāka neraža sanāca ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru. Budžeta diskusijas nesaturīguma nomākta, LTRK vadītāja Žaneta Jaunzeme-Grende pagājušonedēļ raidījumā Kas notiek Latvijā? izspieda no A. Vilka negribīgu piekrišanu izskatīt un, iespējams, ņemt vērā priekšlikumus, kas būtu alternatīvas nodokļu nepalielināšanai. Būtībā tā bija apņemšanās valdības vietā izpildīt tās kārtējo reizi uzmesto solījumu nepalielināt nodokļus darbaspēkam, uzņēmējdarbībai, 2/3 budžeta konsolidāciju panākt, samazinot izdevumus, trešdaļu – palielinot ienākumus. Pašlaik ir tieši otrādi. Finanšu ministrs tos paslaucīja pagultē kā novēlotus, vēl pārmetot, ka jau kopš pavasara partneri piedalījās pārvaldes funkciju izvērtēšanā un priekšlikumu piedāvāšanā, un ja jau iepriekš nebija, tad nez vai šie priekšlikumi būs reāli. Jāatgādina gan ministram, ka "kopš pavasara" mēs dzirdējām minēto pantiņu par konsolidācijas proporcijām, kas neatbilst realitātei, un nodokļu necelšanu!
Vajadzīgajā mērcē līdzīgi tiek iemarinēts arī Latvijas Bankas šefa Ilmāra Rimšēviča viedoklis. Cik vien pieklājīgi, amata frakas ierobežots spēja, I. Rimšēvičs otrdien Saeimas komisijā neslēpa savu sāpi par šo budžetu. Pārvaldes izdevumi joprojām esot treknāko gadu līmenī, krīzi Latvija amortizējusi ar ļoti strauju ārējā parāda pieaugumu, par kura apkalpošanu vien šogad samaksāti 250 miljoni latu un turpmākajos gados tiks samaksāti vēl 300 miljoni – nepilns veselības aprūpes budžets. Šī arī nav kvalitatīva konsolidācija, uz ko jāiet, jo nodokļu celšana pasliktina konkurētspēju un vairo ēnu ekonimiku, bremzē izaugsmi, cels inflāciju. Uzmanīgiem esot jābūt arī ar ieņēmumu prognozēm, jo, gaidot nodokļu pieaugumu, cilvēki lielākus pirkumus plāno veikt jau šā gada beigās. Latvijas Banka šo budžetu atbalstot "tikai tāpēc, ka līdz gada beigām jābūt budžetam", bet nākamgad beidzot jāķeras klāt pie strukturālajām reformām, lai uz to rēķina iegūto konsolidāciju varētu ietvert 2012. gada budžetā.
Jo interesantāk pēc šā sāpju kauciena bija saņemt Saeimas preses dienesta relīzi, kurā pēc tikšanās ar I. Rimšēviču atstāstīts, ka deputāti noskaidrojuši, ka "Latvija uzskatāmi demonstrē izeju no krīzes un jau nākamgad gaidāma pozitīva tautsaimniecības izaugsme", I. Rimšēvičs atzinis, ka "krīzes apstākļos Latvijas uzņēmēji ir spējuši palielināt eksporta apjomus un īpašs prieks par pieaugošu tirgus daļu Lietuvā un Igaunijā" un "patlaban ir svarīgi pieņemt kvalitatīvu budžetu" u.tml.
Līdz šim budžeta projekta kritika tika atvairīta ar maģiskajām aizdevēju prasībām, kas, izrādās, nemaz nav prasību formā, turklāt arī aizdevēji ar šo budžetu nav mierā, un premjers Valdis Dombrovskis pieteicis gaidāmos budžeta grozījumus jau janvārī, lai remdētu aizdevēju neapmierinātību ar 2. pensiju līmeņa iemaksu likmes iesaldēšanu un citiem konsolidācijas pasākumiem, ko aizdevēji par tādiem neuzskata.
Stabilizācijas budžeta proponētājiem vēl vienu dadzi pie jau tā lielā smaguma centra pielipinājis Eiropas Komisijas Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Lielbritānijas tautsaimniecības nodaļas vadītājs Gabriels Džudiče, brīdinot, ka Latvijā ekonomikā joprojām ir nestabilitāte, kas jānovērš ar strukturālajām reformām, jāuzmanās no inflācijas, kas sākusi augt ātrāk nekā gaidīts, arī maksājumu bilances kārtējo maksājumu konts kļuvis negatīvs daudz agrāk.
Problēmu, ko jācenšas risināt ar budžeta instrumentiem, ir daudz, un tā mērķi arī nav tik sekli, kā to Saeimā atzina Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs – sabalansēt izdevumus un ieņēmumus. Pagaidām ar budžetu tiek taisīts lempis ar māla kājām, kuras kustīgākas nepadarīs tikai spēlēšanās ar to apzīmējumiem. Atsevišķus konstruktīvus priekšlikumus budžeta debatēs Saeimā jau paudušas arī opozīcijas partijas – būtu vērts nolikt malā lepnību un principus budžeta lietās opozīciju neņemt pierē un palūkoties, vai gadījumā karalis nav tāds pusplikāks.