Var jau saprast, ka šķobīgajā ekonomiskajā un finanšu situācijā visām valsts instancēm jāraujas melnām mutēm, bet, ja skaidrojošajam darbam, komunikācijai ar sabiedrību un uzticības tiltiņu mešanai netiks pievērsta pietiekama uzmanība, pārējam darbam būs maza jēga. Ja vispār būs. To lieku reizi apliecināja kārtējās baumas par lata devalvāciju.
Tiem, kas steidza pēc neizdevīga, uzpūsta kursa mīt latus pret eiro vai citu valūtu vai veica paša vai uzņēmuma naudas konvertāciju caur ārvalstu bankām un vēl padalījās ar konfidenciālo informāciju ar saviem tuvākajiem, nevar neko pārmest. Katram sava āda tuvāka – arī sirdsmiers tagad ir maksas pakalpojums. Ja devalvētu latu, kā baumoja, par 30%, valūtas maiņas operācija būtu atmaksājusies, un šaubos, vai baumām noticējušie tagad kož pirkstos – drīzāk gan uztver šo operāciju kā veiksmīgu reaģēšanu riska mazināšanai. Bet privātpersonas domā, ka varbūt tomēr vajag vēl gatavoties kam tādam tuvākā vai tālākā nākotnē.
Drošības policija atkal sākusi izmeklēt lietu par devalvācijas baumu izplatīšanu. Jāatgādina – pērn sūtīto ļoti līdzīga satura īsziņu lieta tika izbeigta, jo izrādījās, ka baumas alkohola reibumā esot palaidis paša premjera Aigara Kalvīša biroja pārstāvis. Nu, kur tad vēl drošāki avoti?! Tas nekas, ka to it kā nejauši esot noklausījies lauku lielveikalā. Vai tas bija tik vienkārši – grūti ticēt. Katrā ziņā arī tagad runāja par drošiem avotiem. Lai vai kā, teksts abos gadījumos ir visai līdzīgs, arī rokraksts – ziņas izplatīt brīvdienās, kad aktīvi nestrādā nedz mediji, nedz amatpersonas, nedz bankas.
Tā vietā, lai akcentētu ziņas par kriminālatbildību par tādu baumu izplatīšanu, kas grauj valsts finanšu stabilitāti, šajā laikā kā vēl nekad atbildīgajiem valsts institūciju pārstāvjiem vajadzētu nenogurstoši skaidrot ekonomiskos un finanšu procesus, faktorus, kas liek devalvēt vai nedevalvēt latus, kādi no tiem ir un kādi nav manāmi Latvijā, kā finansiālā un politiskā situācija atšķiras no Krievijas, kas nupat paziņojusi par rubļa devalvāciju, u. tml. Skaidrot, nevis tikai apgalvot, noliegt, nosodīt. Bankas "Baltija" izlaupīšana un noguldījumu zaudēšana daudziem vēl ir svaigā atmiņā, un pietiek tikai uzpūst oglītes, lai uzliesmotu uguns. Jo vējš nēsā no visām pusēm – globālā ekonomikas un finanšu krīze, ekonomikas recesija Latvijā, valsts budžeta problēmas, Latvijas banku grūtības, sindicēto kredītu atdošanas laika tuvošanās, latu pārdošanas tendences pastiprināšanās, naudas aizplūšana no Latvijas... Laiks jebkāda veida baumu izplatīšanai, kas saistās ar finansēm, ir pateicīgs, jo pēc vairāku solīdu ārvalstu finanšu iestāžu bankrota, pēc pēkšņās Parex impērijas nacionalizācijas un krīzes vārda piesaukšanas vai ikkatrā jomā un vēstījumā cilvēki ir gatavi objektīvu pamatu saskatīt un noticēt jebkam. Protams, ar visu bardzību jāvēršas pret nepamatotu baumu izplatītājiem, bet jāatceras arī – kur aitas, tur cirpēji. Tā vietā, lai parūpētos par aitisma mazināšanu, finanšu ministra Ata Slaktera reakcija ir: "Dzīvojam brīvā sabiedrībā; tie, kas vairāk noticējuši, var beigās būt lielāki zaudētāji." Un nevērīga, nekonkrēta, neprofesionāla atbilde, ka Latvijas Bankai "nodrošinājums latiem ir tāds, ka neviens neko nevar izdarīt". Bet kāds? Kam kaut kas jāizdara?
Arī premjers Ivars Godmanis nepārliecina, sakot: "Es pietiekami labi zinu, kāda ir finanšu situācija, tāpēc par lata devalvāciju runas nav." Viņš varbūt zina, bet citi? Un kāpēc ticēt uz vārda Godmanim? Varbūt var konkretizēt, kāda ir šī finanšu situācija? Ar devalvācijas noliegumu "Runčuk, nemūžam!" sabiedrībai šodien ir daudz par maz. Neziņa kombinācijā ar stresu ir panika, kuras laikā uz saprātīgu, prognozējamu rīcību cerēt nevar. Vismaz viens komponents ir maināms, un tas ir jāmaina.