Stingra ārējā robeža pret mīksto politisko stāju
«Gribētu aicināt arī «nākošo» (citāts) valdību un «nākošo» (vēl viens sveiciens latviešu valodas skolotājai!) Ministru prezidentu saglabāt mūsu virzību pret obligātajām bēgļu sadales kvotām.» Tā Saeimā, pēc Ministru prezidenta pārskata nolasīšanas deputātiem par Latvijas nacionālo drošību, pauda premjere Laimdota Straujuma.
Šādas obligātās bēgļu sadales kvotas tiekot gatavotas Eiropā, kam Latvijai nevajadzētu piekrist!
Cik drosmīgi! Diemžēl solījums nepiekrist obligātajām kvotām vairumam sabiedrības neko nenozīmē. Tas varētu nozīmēt tikai to – kā nosauks kārtējo bēgļu papildporciju un kādus šantāžas, kaunināšanas un iebiedēšanas instrumentus laidīs cīņā, lai galu beigās jaunu bēgļu kvotu nodēvētu par «brīvprātīgu». Kā tas jau notika. Ja Latvijas politiķi, demogrāfi un sabiedrības vairākums šausminājās par sākotnēji Latvijai iezīmētajiem pārdesmit bēgļiem, tad jau nu ļoti brīvprātīgi mēs pieteicāmies uz 776! Sabiedrību, kuras absolūts vairākums neatbalsta bēgļu uzņemšanu, vairāk uztrauc tas, vai turpmāk valsts varneši spēs atteikties no jelkādas bēgļu papildporcijas un kur likt, kā integrēt, kādi izrādīsies jau ieplānotie imigranti. Jaunnominētais premjera amata pretendents Māris Kučinskis apņēmies un potenciālajiem koalīcijas partneriem Nacionālajai apvienībai cieti solījis Eiropā nepiekāpties jaunu bēgļu uzņemšanai – ne kvotas, ne brīvprātības veidā. Jo nav jau tādas brīvprātības! Jautājums vienīgi, vai līdz februāra līderu samitam par šo jautājumu Kučinskis jau būs pilnvērtīgs premjers.
Citastarp Eiropas Parlamenta atbildīgās komitejas sagatavotais ziņojuma projekts paredz ES izveidot «saistošu un obligātu» likumdošanu bēgļu pārvietošanai visā ES, tai jāpieskaņo valstu tiesību akti, vadoties no jau daudz skandētās solidaritātes principa. Pieminēta arī iespēja valstij lūgt papildu finansējumu «standartu nodrošināšanai» – tātad – nabadzība nebūs arguments. Acīmredzot valda uzskats, ka par naudu var nopirkt visu! Robežas starp suverēnas valsts pašnoteikšanās tiesībām būtiskos tās jautājumos un šo tiesību deleģēšanu valstu veidojumam, kurā mūsu teiktspēja ir kritiski zema, arvien vairāk izplūst. Caurums tieši šajā robežā ir bīstamāks nekā valsts robežā dabā, kuru iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis un premjere drošības ziņojuma kontekstā uzsver. Lai gan arī ar to ir problēmas. Kā norādījis Kozlovskis, kamēr Igaunija trīs gados robežas stiprināšanā investējusi 75 miljonus eiro, mūsu ieguldījumi un kapacitāte ir stipri nepietiekami, lai arī valdība piešķīrusi papildu finansējumu un sākta robežas ierīkošana ar Krieviju. Un atkal jau atklausītā standartfrāze, ka «mūsu budžeta iespējas ir tādas, kādas tās ir». Tikmēr Straujuma sola, ka «ārējā robeža būs moderna, sakārtota un droša». Tikai vēlreiz – jājautā – ko dos nostiprināta ārējā robeža, ja drošības riskus rada pašas valdības lēmumi par arvien jaunu bēgļu uzņemšanu un apšaubāma spēja atšķirt, kas ir kas, tāpat kā ticība viņu normālai integrēšanai, ko neesam spējuši pat ar Latvijā jau ilgstoši dzīvojošajām mazākumtautībām.
Premjere uzsvērusi, ka «Latvijas drošība nav iedomājama bez Eiropas Savienības» un, protams, «solidaritātes». Ironiski, jo vienlaikus arī tieši šis Eiropas uzspiestais lēmums par bēgļu uzņemšanu ir viens riskiem mūsu drošībai. Līdzīgi pasmīnēt var par tekstu, ka par sasniegumu uzskatāma uzlabotā Eiropas Savienības institūciju un dalībvalstu sadarbība un informācijas apmaiņa laikā, kad Šengenas valstis atjauno robežkontroli un sūta bēgļus viena pie otras. Tā, piemēram, jau no septembra turpinās robežkontrole starp Vāciju un Austriju, Austrija nolēmusi valstī neielaist migrantus, kuru mērķis ir doties cauri Austrijai uz kādu citu valsti, izņemot Vāciju. Līdzīgi Serbija savu robežu ļaus šķērsot tikai tiem migrantiem, kas vēlēsies lūgt patvērumu Austrijā vai Vācijā.
Premjere uzsver – pieaugoša ietekme uz valsts drošību ir mediju telpai, kurā jāatspēko dezinformācija un meli, stingri jāreaģē uz naida un vardarbības sludināšanu. Jācer tikai, ka tajā neietilpst tāda informācijas noklusēšana, kā tas bija ar notikumiem Ķelnē, un ieplānotā sabiedrisko mediju valstiskošana līdz ar to atstāšanu vienīgi politiķu pielemtā budžeta maizē nebūs šādas viltus drošības veicināšanas sastāvdaļa.