Skola nevar būt tikumības rezervāts
Pretēji likumā paģērētajam, Izglītības un zinātnes ministrija līdz 1. septembrim neizstrādās vadlīnijas tikumiskajai audzināšanai skolās.
Pedagogi par to neraud – darbs ritēs kā līdz šim, un nez vai mācību gada vidū, kad, iespējams, taps vadlīnijas, tas īpaši mainīsies. Pirmkārt, neko fundamentālu nevarēs izmainīt mācību gada vidū, otrkārt, nav skolās lielākas problēmas ar tikumību nekā visā sabiedrībā kopumā.
Grozījumus Izglītības likumā, kas paredzēja skolās nodrošināt Satversmes vērtībām atbilstošu tikumisko audzināšanu, Saeima pieņēma jūnija vidū, liekot valdībai izstrādāt kritērijus un vadlīnijas. Var jau pārmest ierēdņiem atvaļinājumu baudīšanu laikā, kad ir neizpildīti likumdevēja uzdevumi, bet jāatzīst – tas nav izdarāms divu mēnešu laikā, ja vien to neuztver kā ķeksīša pasākumu, nodevu politiķu populismam un homofobijai.
Diemžēl, pieņemot grozījumus, deputāti jautājumu lielākoties reducēja līdz seksuālo attiecību tēmai, kas ir tikai piliens spainī. Piemirsts par tādām tikumības izpausmēm kā taisnīgums, ko filozofi uzsver kā tikumības stūrakmeni, godīgums, empātija, čaklums, žēlsirdība, laipnība... Politiskais, sociālais diskurss bija gaidāmais praids, diskusijas par partnerattiecību likuma nepieciešamību, neiztika bez skandalozās grāmatiņas par Karlīnu un Kārli piesaukšanas. Atsevišķu politiķu centieni to iekļaut mācību literatūrā ir skaļākais reālais gadījums skolās, kas likuma grozījumiem piešķir saikni ar realitāti, bet pamatā tie sakņojas nevis pieprasījumā no skolām, bet politiskajās batālijās. Tomēr nepiebiedrošos tiem, kas ironizē par tikumisko audzināšanu kā tādu un nepieciešamību to iedzīvināt izglītības politikā. Daudziem padomju laika cilvēkiem jēdziens tikumība varbūt asociējas ar tā laika kompleksaino attieksmi pret dzimumattiecībām, tāpēc vietā paskaidrot, ka tikumība ir tas pats, kas morāle (franciski: tikumība – morale, latīniski: tikumi – mores), kas daudziem asociējas ar plašāku vērtību un attieksmju kopumu. Jau Konfūcijs tikumību definējis kā normu, principu un noteikumu sistēmu, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Uz šīs bāzes būvēta arī virkne citu šā jēdziena definīciju. Morāles normas veido sabiedrība, ģimene, izglītības sistēma, profesionālie un citi sociālo grupu kolektīvi, draugi, personiskā pieredze, paražas, sociālekonomiskā vide, tās balstās laika gaitā izveidojušos nerakstītos, bet vairākuma ievērotos un proponētos likumos un mainās līdz ar sociālajām, ekonomiskajām izmaiņām sabiedrībā. Nerakstītā likuma pārveidošana par rakstīto, par tiesiskajām normām, būtībā ir skumja parādība. Tā ir zīme, ka vērtības, kas bijušas svarīgas, ir pakļautas riskam, atstājot tās tikai sabiedriskās domas, autoritātes spiedienam, pašregulācijai – to saglabāšanai nepieciešams likuma spēks, valsts vara vai arī rezervāts.
Bet nevar skolas izveidot par morāles rezervātiem, jo bērns nedzīvo tikai skolā un viņš nepavada tur visu mūžu. Ne mazāka nozīme jāpievērš morālei politikā, valsts pārvaldē, biznesā, ģimenē, tiesībsargājošajās iestādēs, medicīnas sistēmā u. c. Cik augstiem morāles kritērijiem atbilst nodokļu maksāšana un nodokļu politika, valsts budžets, pensijas, medicīnas sistēma ar tās pateicības maksājumiem, banku, ātro kredītu devēju darbība, jā, arī mediju darbība, zinātne, farmācija – vai tā kalpo tikai peļņai vai palīdzēšanai cilvēkiem? Vai amats valsts pārvaldē, varā, kas antīkajā demokrātijā bija goda lieta un to ieņēma labākie sabiedrības pārstāvji, tāds ir arī šodien, vai amati tiek dalīti atkarībā no partiju konjunktūras? Tikai tehnikas attīstība nav evolūcija, ja to nepavada morāles komponente, līdzīgi politika bez tās būs deformēta un nerakstītās vērtības arvien vairāk drupinoša. Arī krīzes dziļākie iemesli meklējami nevis nemaināmos ekonomikas ciklos, bet vērtību erozijā atsevišķiem indivīdiem, profesionālajām grupām, politikai un sabiedrībai kopumā. Patērētāju sabiedrības vērtības ne vienmēr saskan ar morāli.
Kristīgo konfesiju līderi, atbalstot grozījumus, brīdināja, ka netikumisks cilvēks, asinot prātu, kļūst sabiedrībai vēl bīstamāks savā rafinētajā rīcībā, tāpēc izglītošana nav šķirama no cilvēka tikumiskās attīstības. Piekrītot retoriski jājautā – par cik politiķiem varam teikt – gudrs cilvēks, bet slikts politiķis, jo varu izmanto personiskajam labumam? Skolu mācību satura, metožu tikumības auditam, iespējams, izvērtējot arī eksakto zinību lomas pārspīlēšanu, jāseko izmaiņām arī citās jomās, arī politikā.