Politiķu ķepa uz VDK komisijas
Pērn politiķi «netīšām» aizmirsa budžetā rezervēt līdzekļus LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas darbam, tad iefiltrēja tajā pāris apšaubāmas kvalifikācijas, toties partijām pietuvinātus cilvēkus, nu komisija tiek šķidrināta, vēl pirms tā sākusi nopietni strādāt.
Valdība šonedēļ pēc tieslietu ministra Dzintara Rasnača iniciatīvas no komisijas izslēdza juridisko zinātņu doktori, komisijas vadītāja vietnieci Kristīni Jarinovsku. Komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris solījis atkāpties, iebilstot pret šādu, viņa vārdiem – «zinātnes tēva» Rasnača – politisku iejaukšanos.
Šķēpi ap čekas maisu atvēršanu lauzti gadiem, likumprojekti par to atvēršanu Saeimā allaž nonākuši nelaikā – te par vēlu, kā izteikušies eksprezidenti, te par agru, jo bija priekšvēlēšanu laiks. Pērn Saeima nolēma par 30 gadiem pagarināt noilguma termiņu personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanai, bet priekšvēlēšanu gaisotnē, pāris mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, tika nolemts izveidot VDK dokumentu izpētes komisiju, kurai līdz 2018. gada 31. maijam jāizpēta ne tikai izlases veidā atstātās VDK kartītes, bet arī cita VDK dokumentācija, lai rastos skaidrība par čekas darbību.
Saeimas spīkere, NA deputāte Ināra Mūrniece, kuras vīrs vēsturnieks Ritvars Jansons ir šīs komisijas sastāvā un jau ilgstoši pētījis šo tēmu, intervijā Neatkarīgajai janvārī atzina: tas, ka Izglītības un zinātnes ministrija nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, «nebija ne neapzināti, ne nejauši» un «zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas», centās bremzēt komisijas izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu. Ar laika nobīdi komisijai tika piešķirti 250 000 eiro gadā – bet līdz reālajiem darba veicējiem – zinātniekiem – nauda nav nonākusi! Tā komisijai sekoja tikai līdz Tieslietu ministrijai (TM), kuras paspārnē tā tika nodota un kurā Vienotība un Nacionālā apvienība blakus augstas raudzes vēsturniekiem pamanījās iebīdīt arī pa kādam savējam, kas nevar lepoties nedz ar zinātnisku grādu, nedz līdzšinējiem pētījumiem. No šīs summas 203 000 paredzēti precēm un pakalpojumiem (kādiem?!), 44 048 eiro atlīdzībai, divām štata vietām TM! Acīmredzot vienīgās algotās personas – TM valsts sekretārs Raivis Kronbergs un komisijas administrators Jānis Tomels – arī esot Rasnaču mudinājušas izslēgt Jarinovsku no komisijas, jo viņa traucējot sasniegt rezultātus, neapmeklējot sēdes, dezorganizē komisijas darbu, provocējot komisijas dalībniekus uz prettiesiskiem risinājumiem saistībā ar komisijas pakļautību, finansēšanu, reglamenta pieņemšanu. Jāpiebilst, ka Tomels savulaik bijis Rasnača palīgs Saeimā un iecelts par administratoru bez konkursa un pretēji komisijas lēmumam šo amatu uzticēt bezpartijiskajam zinātnes ekspertam Armandam Plātem. Komisijai Rasnačs neko neesot skaidrojis, vien paudis, ka no komisijas jāizslēdz personas, kam trūkst kvalifikācijas vai motivācijas. Vai tiešām, piemēram, Vienotības jaunatnes aktīvists Gatis Liepiņš vai NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņgelsone būs nākamie, kam ar atbilstošu kvalifikāciju pašvakāk? Drīzāk ministram acīs cērt Jarinovskas publiskās aktivitātes, kritizējot komisijas darba bremzēšanu un, līdzīgi kā virknei citu vēsturnieku, rosinot šo izpētes darbu uzticēt nepolitiskai institūcijai – Latvijas Vēstures institūtam. Bet tad jau naudiņa «precēm, pakalpojumiem» un uzraugiem aizietu gar ministrijas degunu un nezin kādos neceļos zinātnieki vēl aizpētītos bez politiskas uzraudzības!
Skaidrs, ka Jarinovska, kas jau no Izglītības un zinātnes ministrijas iztiesājusi kompensāciju par viņas atbrīvošanu no amata savulaik, kad arī kritizēja ministrijas darbu, neklusēs, ja manīs ko aizdomīgu, un aizdomīguma te pārpārēm. Vājš ir arguments, ka politiķiem nav ko baidīties no VDK dokumentu izpētes, jo visiem aģentiem iepriekš tika liegts kandidēt vēlēšanās, bet tagad par to CVK publiski paziņo, caurskatot deputātu kandidātu sarakstu. Pirmkārt, šīs informācijas publiskošana attiecas tikai uz deputātu kandidātiem, nevis, piemēram, ministriem, kas nav gājuši caur vēlēšanu sietu, vai viņu padomniekiem, amatpersonām vai ietekmīgiem politiķu draugiem un sponsoriem. Otrkārt, šī informācija ir tikai no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, bet VDK arhīvs savulaik nonāca arī Valsts arhīvā, Policijas akadēmijā, Drošības policijā. Jau pērnvasar Kangeris pauda bažas, vai komisijai tiks dota pielaide Iekšlietu ministrijas rīcībā esošajiem dokumentiem, vai vēlāk ļaus publiskot pētījumu, neaizbildinoties, piemēram, ar personas datu aizsardzību, vai neliks citus šķēršļus. Šķiet, bažas sāk piepildīties. Kārtējais politšovs, politiķu ķepa uz komisijas.