Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova paziņojumu par plāniem valstīs ar lielu krievvalodīgo skaitu veidot Krievijas finansētas skolas, kuras mācītos pēc Krievijas izglītības standarta, mūsu augstās un ne tik augstās amatpersonas ar vieglu rokas kustību notrausušas no dienaskārtības: Latvijas likumi nepieļauj ārvalstu fiziskām vai juridiskām personām dibināt Latvijā izglītības iestādes vai to filiāles, Latvijā jāīsteno Latvijas izglītības standarts, citas valsts izglītības satura mācīšana nav pieļaujama.
Pat Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs steidzis tulkot: Latvijā runa varētu būt par Krievijas finansētām svētdienas skolām.
Ar to šķietami jautājums būtu izsmelts. Ja vien vienlaikus netiktu sakustināts it kā noregulētais, bet ne visus apmierinošais mazākumtautību izglītības jautājums.
Mazākumtautību izglītības programma pēc skaļiem protestiem 2003., 2004. gadā pilnībā ieviesta no 2007./2008. mācību gada, tajā 60% mācību satura apgūst latviešu valodā, 40% – mazākumtautību valodā, no 2011./2012. mācību gada centralizētā eksāmena saturs latviešu valodā ir vienāds gan skolās ar latviešu, gan citu mācību valodu.
Latvijas mazākumvalodas skolu atbalsta asociācija centusies pierādīt, ka jēdzīgāk mazākumtautību valodā apgūt nevis 40, bet 70% mācību satura. Asociācijas līderis Igors Pimenovs spriedis, ka būtu labi, ja katrā no lielajām pilsētām darbotos viena Krievijas finansēta mācību iestāde, kur izglītību varētu apgūt dzimtajā valodā. To, ka ar Latvijas piedāvājumu pilnībā nav apmierināti arī tā objekti, liecina Tiesībsarga biroja veiktā mazākumtautību skolu pārbaude un anketēšana: 35% skolēnu labprātāk latviešu valodā nemācītos nevienu priekšmetu, 40% latviski vēlētos apgūt tikai dažus priekšmetus, no tiem 17,5% – tikai latviešu valodu, 25% būtu gatavi pilnībā mācīties latviešu valodā. Ne visiem skolotājiem bijis pietiekams latviešu valodas prasmju līmenis.
Ar šo Krievijas piedāvājumu un pieprasījumu ir līdzīgi kā ar laulāto attiecībām – ja pārim ir labi, tad nav vietas, kur iespraukties trešajam, ja attiecības klibo, ienāk trešais, kurš, protams, tiks vainots laulības izjaukšanā. Efektīvāk nekā sašust par šādu Krievijas vēlmi būtu vērtēt, kā pašiem uzlabot mūsu vidējās vispārējās izglītības kvalitāti gan latviešiem, gan krieviem, gan citām mazākumtautībām. 2012. gadā veiktais, pērn publiskotais starptautiskais pētījums (OECD, PISA) rāda, ka Latvijas 15 gadus veco skolēnu zināšanas matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā atbilst Eiropas vidējam līmenim, bet salīdzinoši mazāk ir skolēnu ar augstu kompetenci matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā, turklāt viņu kļūst arvien mazāk. Latvijas skolēnu sasniegumi visās jomās ir augstāki par Lietuvas un Krievijas skolēnu sasniegumiem, bet ievērojami zemāki nekā Igaunijā.
Krievijas turīgie cilvēki, kas te investējuši uzņēmumos, nekustamajos īpašumos, izteikušies, ka varētu Latvijā dzīvot ar ģimeni, ja vien te bērni varētu iegūt tādu vispārējo izglītību, ar kuru pēc tam varētu startēt prestižās augstskolās. Pat labajās Rīgas skolās tās neesot. Būtu vēlama labas privātskolas izveide iebraucēju bērniem, kuru varētu dibināt mūsu pašu izglītības speciālisti. Paaugstinot izglītības kvalitātes kopējo latiņu, arvien mazāk cittautieši domātu par Krievijas skolu standartu.
Krieviju un mūsu krievvalodīgos vairāk uztrauc esošās mazākumtautību izglītības programmas likvidācija. Ik pa laikam nacionāļi sniedz likumprojektus un vāc parakstus par to, lai mācības valsts finansētās skolās notiktu tikai latviešu valodā. Laimdotas Straujumas valdības koalīcijas līguma pielikumā pēc Nacionālās apvienības prasības iekļauta apņemšanās «sagatavot tiesisko regulējumu, lai ar 2018. gada 1. septembri mācības valsts skolās notiktu valsts valodā». Vai šī ir tikai nodeva nacionāļiem, kam ar šo vārdisko panākumu gozēties pirms vēlēšanām, vai reāla sagatave gaidāmajai reformai? Drīzāk pirmais variants, vismaz šai pārejas valdībai, kura nez vai tik cietu riekstu kā šāda reforma riskēs kost. Krievijas piedāvājumu drīzāk varētu tulkot kā atbildi šiem plāniem: ja Latvijas krievi nevar mācīties krievu valodā valsts apmaksātās skolās, tad Krievija to var apmaksāt! Kāda būtu tās programma, varam tikai minēt. Visdrīzāk tā būtu atkarīga no Krievijas stratēģiskajiem mērķiem – potēt šejieniešos savu ideoloģiju, veidot piekto kolonnu. Bet par to nav vērts tik daudz lauzīt galvas kā par šo potenciālo reformu, kas viesīs kārtējo sabiedrības un Latvijas – Krievijas attiecību satricinājumu. Tiekoties ar izglītības ministri Inu Drtuvieti (Vienotība), par to runājis arī A. Vešņakovs, bet Druvietes komentāru akcents viss vērsts uz utopisko Krievijas skolu atvēršanu, nevis šo pāreju. Acu aizmālēšana.