Skat, atkal vienai nedēļai gals klāt. Zemestrīces, orkāni un lietavas latvju zemītei, šķiet, gājušas secen, tālab ir iemesls kā jau pie sestdienas šo lietu tā kārtīgi atzīmēt. Ar inteliģentām sarunām par kultūru, piemēram.
Savukārt, ja jau nu par katru makti gribas par tām aizejošās nedēļas kultūras izpausmēm runāt, tad nākas secināt – kultūrā viss tāpat kā pārējā Latvijā: jo mazāks finansējums, jo nervozāki prāti un vairāk kašķu. Pagaidām tie gan vēl tādi ziediņi, bet, par odziņām runājot, der nocitēt dzejnieku – "īstā deja pēc gadiem būs". Ticiet man, šoreiz gan nekādus garus gadus gaidīt nevajadzēs.
Arī aplūkojot nedēļas šmucīgās veļas grozu kultūras lauciņā, nākas piesaukt vēl vienu latvju lirikas klasiķi – zārks jau nevar stāvēt tukšā. Vispirms trešdien ekselenti nomanifestējās Nacionālā kino centra (NKC) aizstāvji, kas uzrīkoja varen omulīgu šovu pie Kultūras ministrijas paspārnes. Izrādījās gana efektīvi, jo jau tajā pašā dienā tika saņemts kultūras ministra paziņojums – NKC ministrijai nepievienos, NKC tiks saglabāts kā valstiska struktūra, līdz 1. janvārim tā štats jāsamazina par 50 procentiem, Kinomuzeju pievienojot Latvijas Kultūras akadēmijai. Jāteic gan, vispārējas labsajūtas atmosfērā darvas kausu pielēja Andrejs Volmārs no LTV Panorāmas, vakarā nointervējot Rīgas kinostudijas direktoru Ventu Horstu. Viņš, būdams rūdīts Demakovas laiku opozicionārs, skaļā balsī pateica to, kas jau pietiekami ilgi rūdzis kino ļaužu prātos – kinocentrā sēžot slaisti un birokrāti vien, ko viņi tur darot, tas nudien neesot saprotams. Nabaga Andrejs Volmārs – Lielais Kristaps pēc šāda sižeta viņam nudien vairs nespīd! Tomēr, kā aizkulisēs trāpīgi pateica kāds pietiekami pazīstams latviešu režisors – "kinošņiku karojošajām mafijām" vajadzētu reiz tikt skaidrībā – par ko un pret ko viņi cīnās. Visticamāk, tuvākajos pāris gados finansējums filmu nozarei būs tāds pats kā visiem citiem – nekāds, tāpēc būtu laiks sēsties pie sarunu galda, lai, apkarojot citam citu, neaizlaistu pa burbuli visu kino ražošanu.
Godpilnā otrā vieta nedēļas kultūrkašķu topā pienākas kārtējam Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) īpašumu apsaimniekošanas skandālam. Liekas gan, cik tad laika pagājis, kad LMS biedri un biedres draudzīgā bariņā gāza un līdz kaula smadzenēm atmaskoja kādreizējo LMS vadītāju Egilu Rozenbergu, apveltot mūsu starptautiski pazīstamo tekstilmākslinieku ar tādiem sirsnīgiem epitetiem kā zaglis, blēdis un tamlīdzīgi. Galu galā izrādījās, ka likuma priekšā Rozenberga kungs neko noziedzies nav, bet tagad, šķiet, var iznākt, ka Rozenberga gāzēji paši nokļūs līdzīgā situācijā. LMS konti tukšojas, un, spriežot pēc preses ziņām, tiekot apsvērta iespēja iztirgot Zvārtavas pili. (Tagad, nekustamo īpašumu krīzes laikā, kad visādas pilis un muižas met pakaļ par puscenu!!! Bet kā dziedāja Visockis – žirafe liela, tai redzams labāk.) Taisnības labad jāpiebilst – kultūras organizācijām, kas pārtiek no telpu izīrēšanas, šobrīd nudien neklājas spoži, jo maksātspējīgu īrētgribētāju skaits rūk jo dienas mazāks.
Vēl aizejošajā nedēļā Baltkrievijas un visas pārējās pasaules komunisti saņēma skaidru un nepārprotamu apstiprinājumu, ka Dievs tomēr ir un viņa roka soda bargi. Un tā, kāds krietni uz krūts uzņēmis kungs mūsu tuvējā kaimiņvalstī bija sadomājis uzrāpties Ļeņina piemineklī. Ticiet vai nē, bet ar alpīnista tieksmēm apveltītais džentlmenis esot uzrausies līdz apmēram desmit metrus augstumā esošajai izstieptajai komunisma virzienā rādošajai Iļjiča rokai. Bet tad vadoņa roka lūzusi, drosminieks novēlies no pieminekļa un krītošais betona delms izšķaidījis drosminiekam smadzenes.
Kāda ir šā stāsta morāle?
Ja kāds kādreiz ir izdarījis kaut ko izcili stulbu, tas nenozīmē, ka mums viņš šodien par katru cenu jāpārspēj.