Nav nekā jauna šai pasaulē – viss alus ir izdzerts, šašliki apēsti un papardes ziedi atrasti. Saule jau ceturto dienu silda kā negudra, dodot iespēju pūst un elst par svelmējoši karsto Latvijas klimatu, globālo sasilšanu un sasodīto cūku gripu. Vārdu sakot, Jāņi aizvadīti, dienas tūdaļ kļūs īsākas. Un tad nu, kā senāk teica mans vecpaps, vasara pagalam.
Latviešiem tas vispār raksturīgi – kārtīgi nolīgot un tad doties atpūtā. Kāda vairs te strādāšana, ja algas atkal griezīs nost, īsinās, čakarēs un taupīs, kur nu varēs, ar jēgu vai, visticamāk, bez tās. Valsts piekoptajam mobingam pret tās pilsoņiem, tāpat kā jebkuram mobingam (parasti tā dēvē sociālpsiholoģisko teroru darbavietās), ir kāda blakne – ja to praktizē pietiekami ilgi, tad terorizējamais objekts agri vai vēlu pasaka: pofig! Es zinu, tas nudien nav smuks vārds, bet valsts mērogā pofigisms jau ir iestājies, un vienīgā ziņa, ko tas vēsta šovasar, – iet atvaļinājumā, kamēr vēl atvaļinājuma naudu maksā, kamēr vēl Latvija nav galīgi nolaista uz grunti. Galu galā pat deputāti veikli notinušies vasaras brīvdienās. Ar ko pārējā Latvija sliktāka? Pamošanās nāks vēlāk, ap septembri, jo bula laikā domāt ai, kā negribas. Bet – ai, kā vajadzētu!
Var jau sacīt: nu ko tu te atkal muldi?! Ko tava domāšana līdzēs? Un kā vēl līdzēs... Tā varbūt neglābs no tā, ka būs grūti, bet glābs no psihozēm, no muļķu, politiķu un birokrātu radītās panikas, no tās lavīnveidīgajām sekām. Nu labi, ziepes ir, viss jūk, viss brūk, par kredītiem jāmaksā, algas cērt, bezdarbs plosās, latu gribot devalvēt un tā jo joprojām... Bet varbūt, ja reiz neko tāpat tagad nevar ietekmēt, patiesi ir vērts atslābt un krāt enerģiju ziemai. Peldēties taču var ne vien Klusajā okeānā, bet arī tepat Latvijas upēs, labi nosauļoties iespējams arī piemājas dārziņā, gurķus ravējot, turklāt būs arī garšīgas uzkodas ziemā. Galu galā, ja mūsu senči pratuši pārvarēt daudz lielākas nepatikšanas, deportācijas, kolektivizācijas un karus ieskaitot, vai nu mēs tagad iesim kapitulēt dažu stulbeņu priekšā? Latvieti, nepadodies! Bez jokiem.
Kopš 1988. gada Latvijas tauta ir strādājusi kā moris garas stundas tāpēc, ka Rietumu dzīvesveida zinātāji teikuši – tā vajag. Jēgas tam nebija nekādas. Mēs esam pārcietuši gan banku krīzes un finanšu piramīdas, gan sertifikātus un nekam nederīgas vērtīgo uzņēmumu akcijas, gan daļas uzņēmumos, kas nav nesušas nekādas dividendes, gan jaunības kultu, kas nesekmīgam studentam ļāva uz mirkli kļūt par ministru, toties noniecināja profesionālus nozares ekspertus. Uz mūsu kakla ir braukuši un vārījušies visu kalibru āži un dārznieki. Varbūt patiesi ir īstais brīdis paņemt atvaļinājumu, atvilkt elpu un mierīgi apsvērt, vai nav laiks nostāties pašiem uz savām kājām – nevis pusnemaņā skaitot neatkarības mantru, bet gan reāli esot neatkarīgiem un brīviem, nokratot no skausta visādus par mūsu nodokļu naudu apmaksātus diedelniekus un ekspertus tērēt citu radītas vērtības.
Cits jautājums – vai nokratīsim un vai būsim tik gudri, ka, vienus patriecot, citus uz kakla nedabūsim? Lai kļūtu patiesi brīvi un neatkarīgi, mums vismaz pagaidām pietrūkst elementāru smadzeņu. Visas dižķibeles taču sākas ar sīkumiem. Piemēram, ar šķietami vilinošiem piedāvājumiem ņemt kredītu, nosūtot vienu nieka īsziņu; neizlasot, ka tūkstoša latu vietā būs jāatdod vismaz divi. Ar parakstītu, bet nelasītu īres līgumu. Ar sirsnīgu citam cita krāpšanu, tirgojot kaut kur Turcijā audzētus Mārupes tomātus, Indijā marinētus latviešu pipargurķīšus vai Polijā ražotus mārrutkus. Paši vien jau sevi cenšamies piečakarēt. Un, kad tā kārtīgi esam viens otru piečakarējuši, tad beigās iznāk, ka visa mazā Latvija ir smagi apčakarēta.