Snaudošie instinkti

Vai gribat zināt, kāpēc Latvija nav Eiropa? Atbildi šonedēļ saņēmām no Anglijas. Tad, kad britu tūristi draudzīgi čurāja pie Brīvības pieminekļa, mūsu vara bija ar mieru ņemt iniciatīvu savās rokās un lādzīgi palīdzēt vīriem pēdējo pili nokratīt, lai tikai netraucētu kopējai labsajūtai. Tagad, kad šmucīgs tautietis aprasina britu pieminekli, viņu par to grasās izraidīt no sapņu karaļvalsts. Varētu paironizēt, bet šoreiz viss lieliski vijas kopā vienotā ķēdītē – pie pieminekļa pačurātāji, ziņa, ka Citadele tomēr notirgota par sviestmaizi, rebes ap nacionālo aviokompāniju un ar to saistītais kašķis valdībā. Arī stāsts par to, ka luterāņu baznīca jau kārtējo reizi atteikusies ordinēt sievietes par mācītājām, ir nekas vairāk kā lapaspuse no šīs pašas mūs tik neglaimojoši raksturojošās dzīves grāmatas.

Liksim mierā finanšu un ekonomiski politiskos skandālus. Arī vēsts par kārtējo atteikumu ordinēt sievietes radīja mērenu sprādzienu sociālajos tīklos. Daži komentāru autori sašutumā nodēvēja Latvijas luterāņu konfesiju par evaņģēliski vanadzisko baznīcu. Viņu oponenti savukārt šāva pretim argumentu bultas, piesaucot svēto Pēteri un kristiešu baznīcas pirmsākumus, kad sievietes it kā neesot laistas pie teikšanas – tālab Dieva nolikto kārtību nedrīkstot lauzt. Nezinu, protams, kā tur bija ar kristiešu baznīcas pirmsākumu. Atšķirībā no argumentu autoriem es tur klāt neesmu stāvējis. Tomēr, ja atminos, krietni nesenākā pagātnē, kad sievietes drīkstēja ordinēt par mācītājām (vai tik tas nebija toreiz, kad dievnamos katastrofāli trūka mācītāju, kas gribētu par baltu velti Dievam kalpot), par ordinēšanas iemeslu tika minēts neapstrīdamais fakts, ka kristietības rītausmā nekāda diskriminējoša dalījuma dzimumos neesot bijis. Dieva vārdu tad varējis sludināt jebkurš, ko Jēzus bija aicinājis. Šķiet, tajās debatēs piesauca gan Mariju Magdalēnu, gan virkni citu svētu sievu. Dīvaini, vai ne?

Lai nu paliek teoloģisko argumentu nesaprotamā loģika gudrāku vīru rokās. Dabiski tomēr ir tas, ka šādi konservatīvisma uzliesmojumi, ko daļa luterāņu kritiķu dēvē par viduslaikiem, atgrūž no konfesijas un, kas vēl ļaunāk, no kristietības jaunus cilvēkus, kuri vēlas ticēt, bet nav ar mieru dzīvot feodālos aizspriedumos pie skala gaismas un korāļus uzdziedot. Vienlīdz lielā mērā šī nevēlēšanās atgriezties sen aizgājušajos gadsimtos attiecināma arī uz katoļu baznīcas ierastajiem jājamzirdziņiem – centieniem iegrožot seksualitāti un vērsties pret kontracepciju. Visu jau varētu pieciest, tomēr, kamēr kristiešu svētie tēvi izliekas svētāki par pašu pāvestu, bet patiesībā nemitīgi ecējas un turpina zaudēt autoritāti, tikmēr pie durvīm aizvien uzstājīgāk klauvē islāma sludinātāji, kas, starp citu, balstās uz mūsdienām tuvāk radīta svēta teksta – nereti krietni racionālāka par Bībeles iracionālajiem un ar mūsdienu loģiku grūti aptveramajiem stāstiem. Baznīctēvu savādajai vēlmei saglabāt 15. gadsimta kārtību it visā jāpievieno slikti sociālie apstākļi, nabadzība, neapmierinātība ar dzīvi un tās piedāvātajām iespējām. Lieliska, pašas kristiešu sabiedrības uzirdināta augsne musulmaņu ienākšanai! To jau ir piedzīvojis melnais kontinents Āfrika un bagātā Ziemeļamerika, bet mēs izliekamies, ka uz mums tas neattiecas.

Nezinu, kā jums, man šonedēļ sametās derdzīgi ap dūšu par to, ka dažā līdzpilsonī Krievijas lidmašīnas katastrofa kaut kur tālās Ēģiptes debesīs izraisīja tādu kā prieka sajūtu – sak, dabūjāt paši, ko gribējāt. Karmiskā līmenī šādi izteikumi nāks pār to galvām, kas šādi izpaudušies vai patiesi vēl ko tik ļaunu, jo pasaule dzīvo trauslā līdzsvarā. Tā ir briesmīga nelaime, kas notikusi Ēģiptes debesīs. Visticamāk, sekas kaut kam, ko radījusi citu ļaužu rīcība. Nevainīgu cilvēku lietus, kas nolija pār tuksneša smiltīm, liek domāt par mūsu dzīves trauslumu, ievainojamību un gaistošumu. Diemžēl arī par iekšējo ļaunumu, kas sēž visos cilvēkos, ko liegties, arī mani pašu ieskaitot. Mēs nezinām, kā tas cēlies. Vai ļaunums ir kāds gēnos snaudošs plēsoņas instinkts, vai varbūt Velns, kamēr Dievs gulējis, cilvēkam otru pusi no māliem nemākulīgi pielipinājis, bet svarīgi ir prast noslāpēt šo zvēru sevī, apvaldīt tā izpausmes. Nabadzība, nomāktība, bailes un bezcerība ir laba augsne tumšajām jūtām un ļauniem vārdiem – tā ir tāda bezcerīgi stūrī iespiesta zvēriņa reakcija – ja nevaru neko izdarīt, vismaz uzrūkšu, lai no manis baidās. Gribas ticēt, ka mēs tomēr neesam dzīvnieki savās attiecībās ar pārējo pasauli, bet gan domājošas būtnes.