Lai gan gada trešā nedēļa lika prognozēt tādu kā rāmi apcerīgu un nedaudz sentimentālu gaisotni ar adītām zeķēm kājās un siltu tējas krūzi rokā – kā nekā barikāžu atceres laiks, beidzot ziema kā ziema un ārā pamatīgi saldē, tomēr gaisā valda kas īsti nenosakāms, vārdos nenosaucams. Tā nudien nav sēra smaka, kā baznīcā skaļi kliedza kāds Vella kalpu varonis, bet sajūta tomēr ir tāda, ka agrāk vai vēlāk mēs piedzīvosim gan «piķi», gan «zēveli». Un visticamāk abus vienlaikus.
Nedēļa kopumā tomēr pat ir itin priecīga. Kā lai nelīksmo, piemēram, par to, ka Latvijas pensionāri aprīlī varēs korķēt vaļā šampanieti un justies teju vai kā biezie. (Protams, ja auksto ziemu pārdzīvos). Lielais pensiju apcirpšanas farss esot beidzies. Tagad tiek lēsts, ka vidēji vienam strādājošam pensionāram mēnesī valsts negodīgā ceļā atņēmusi 160 latus, tāpēc pavasarī viņi saņemšot atpakaļ vairāk nekā 1000 latus. Saistībā ar šo prieku nāk arī divas, kā teiktu Hānberga kungs, interesantības. Pirmā – kā jums šķiet, vai tie, kas šo pensiju šļuru ievārīja, kādreiz arī atvainosies un vismaz kaut kā par sastrādāto atbildēs? Nerunāsim jau pēc būtības, bet kaut vai izslavētajā politiskā līmenī.
Otrā interesantība ir tā, ka, izrādās, tiklīdz Latvijā kāds atsēdina valdību un tās neprātīgos lēmumus, nu kaut vai ar Satversmes tiesas lēmumu, tā Starptautiskā reitingu aģentūra Moody's nāk klajā ar daudzsološu paziņojumu, ka Latvijas ekonomika, lūk, stabilizējoties, un kredītreitingu varēšot paaugstināt. Ej nu saproti, kuram taisnība – mūsu pašu diženajie ekonomikas guru vēl nupat ar putām uz lūpām kliedza, ka alkatīgie pensionāri ar savām nekrietnajām prasībām izpostīšot valsti.
Tāpat sakiet, kā lai viens patriotisks pilsonis nepriecājas, ja galvenā nedēļas ārpolitiskā ziņa valstī šonedēļ ir tā, ka pavasarī uz Latviju vizītē varētu atbraukt Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, savukārt prezidentu Zatlera kungu 9. maijā gaidot Kremlī uzvaras dienas svinībās. Izejam, tā teikt, visas civilizētās pasaules plašajos ūdeņos! Kas svarīgi, arī iekšpolitika neatpaliek. Saeima, izrādās, vēl spēj pat kaut ko izlemt, un vienotā frontē saslēgusies pozīcija un opozīcija atbildīgi pilnvarojusi valdību sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem. Par šādām ziņām nedēļas nogalē nudien pat kādu konjaciņu nav grēks atpogāt. Bet tos, kas te nekrietni izrunājas par jaunmodīgo mūslaiku kolaboracionismu un to, ka 2010. gadā Latvija vairs daudz neatšķiroties no Latvijas 1940. gadā, vajadzētu pacienāt ar steku un asaru gāzi. Pa muti viņiem! Lai nemuld, ko nevajag!
Uz lielo valstisko prieku fona nedēļas prieki kultūrā tādi sīki prieciņi vien ir. Pat tīri vai neērti pieminēt. Jāņa Streiča jauno filmu Rūdolfa mantojums pāris dienās Rīgā noskatījušies 2079 cilvēki, Jūrmalā – 489 cilvēki, un skaitļi turpina augt. Būtībā vecmeistars vienā nedēļas nogalē jau savācis vairāk skatītāju nekā daža latviešu spēlfilma gada laikā. Savukārt vakar Latvijas nacionālajā Mākslas muzejā atklāja Latvijas apstākļiem izcilu izstādi Gleznots Normandijā. no Francijas uz Rīgu atceļojušas Kloda Monē, Gistava Kurbē, Žana Batista Kamila Koro, Šarla Dobiņjī, Eduāra Vijāra, Raula Difī kompozīcijas, piedāvājot unikālu iespēju iepazīties ar pasaules klasiku – impresionisma glezniecības paraugiem. Paskatīties īstu Klodu Monē reizi dzīvē patiesi derētu visiem, kas interesējas par glezniecību, īpaši jau Latvijas mākslas skolu skolotājiem un viņu audzēkņiem.
Ko gan lai vēl piebilst, ja valstī bijusi tik aizkustinoši priekpilna nedēļa? Bail vien, ka sērs, piķis un zēvele ar savu nelabo smaku visu nesamaitās. Cerams, ka apkures un kanalizācijas caurules no sala tomēr nepārsprāgs, sabiedriskais transports darbosies un sniegs vairāk nesnigs. Tad pēc nedēļas atkal būs lielā iespēja vispārējai līksmībai. Nevar vien saprast, vai trūcīgais krīzes budžets spēs izturēt tik biežu šampanieša un konjaka atpogāšanu? Bet to lai rēķina mūsu ekonomisti. Viņi māk!