Gada otrā pilnā nedēļa ir aizvadīta un varat droši vaicāt, kādas vēl sen zināmas un apokaliptiskas dzīves ainiņas jums uzburs šo rindu autors. Pārmaiņas pēc – nekādas! Gads sācies, gadumijas kņada un histēriskā rosība laimīgi pārvarēta, var atvilkt elpu – nu kaut vai aizejot uz izstādēm, kas lieliski apliecina to, ka tajās galvās, kurās krīze nesaimnieko, rosās visnotaļ aizraujošas domas. Blumbergs, Krollis, Naumovs un vēl, un vēl – katrs pa savam piedāvā iespēju domāt arī mums un nejusties kā idiotiem, jo kultūra ir vērtība, kas pierāda – sliktas bankas un firmas bankrotē, bet cilvēka talants nekad.
It kā šķietamā bezsakarā galvā uzpeld sen dzirdēts un Sibīrijas katorgu izgājuša latvieša stāsts par korejiešiem, kuri nez par kādiem grēkiem reiz nonākuši Sibīrijas kolhozā burkānu audzētāju brigādē. Rudenī izrādījies, ka viņu audzētā raža bijusi desmitkārt lielāka, nekā vietējiem. Nākamajā gadā tāpat. Un aiznākamajā arī. Vietējais partorgs un kolhoza priekšsēdētājs brīnījušies – nu kā tā! Sākuši vērot. It kā nekā sevišķa. No rīta korejietis paņem lejkannu un kapli, un sev uzticētajās vagās iekšā. Līkņā, kaut ko murmina. Kādam burkānam uzlej ūdeni, citam nē. Un tā visu dienu. Vakarā priekšnieki neiztur un prasa – ko tu tur bubini un kāpēc neaplej visus burkānus. Kas tur ko nesaprast – brīnās korejietis – es katram burkānam paprasu, vai viņš ir izslāpis, vai nav. Kas teic, ka grib dzert, tos apleju. Kam valgmes pietiek – kāda jēga tos laistīt.
Man šķiet, mēs šeit Latvijā uzvedamies kā tie Sibīrijas kolhoza priekšnieki, jo mums ir klapes ciet, kā senāk esot zirgiem likts, lai tie pa malām neskatās, vien šaura šķirbiņa acu priekšā. Un klapes ir priekšā nevis acīm, bet gan smadzenēm – tam procesam, ko vienkāršā vārdā sauc par domāšanu. Šīs klapes ir darbs, alga, dienišķā maize, reklāmas rullīši televīzijā, kas māca, kā cīnīties ar ļaunajām baktērijām un visādi citādi pareizi dzīvot. Nu sakiet, vai mūsu dzīves jēga šobrīd un jebkurā citā brīdī ir iznīcināt visas iespējamās baktērijas tualetes podā un izlietnē? Kaut kāds sviests!
Man te daži interneta komentētāji allaž pārmet, ka es savās sestdienas slejās nesakot neko jaunu, neko tādu, kas būtu gatavs kā tūlītēja recepte. Es to nemaz nenoliedzu, jo mūsu situācijā jau nav gluži tāda – ja sāp vēders, iedzer oglīti un pāries. Nekas nepāries, kamēr nesāksim domāt un nedarīsim to regulāri. Ja tik ļoti gribas to recepti, tad dariet tā. Aizejiet uz kādu izrādi, koncertu, izstādi, vai izlasiet labu grāmatu – vienalga, kas jūsu sirdij tuvāks. Paņemiet to, ko labs mākslas darbs spēj dot – brīvību no eksistenciālajām klapēm. Un kamēr šī sajūta nav zudusi – vēl operas vai muzeja garderobē sāciet domāt. Tikai neapstājieties, nebeidziet to darīt! Es zinu, tas nemaz nav viegli. Daudz grūtāk nekā saņemt uz paplātes citu sagremotas patiesības, tomēr smagajā domāšanas procesā mieriniet sevi ar domu, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā.
Janvāra barikāžu laikā daudzi tagad pūš – redz, cik mēs toreiz bijām vienoti un viss bija tik skaisti. Nu padomājiet, cik grūta toreiz bija ikdiena un atcerieties to gadu skaisto teicienu, ka ne jau par dienišķo desu mēs te cīnāmies. Sakiet, ko gribat, latvieši tobrīd domāja skaistas domas, bija uz viena viļņa un tieši šis gara spēks, par ko raksta Kolins Vilsons savā Mind Parasites atbrīvoja mūsu prātus no parazītiem un ļāva sasniegt mērķi. Latvijā ir tik moderni aizrauties ar budismu, klausīties tā leģendas un meklēt šambalu, bet, piedodiet, neviens un nekur pasaulē nevar nosaukt tik spožu domas spēka un materializācijas piemēru, kādu paveicām mēs Dziedošās revolūcijas laikā. Izeja no krīzes ir mums deguna priekšā, un tā sākas mūsu galvās.