Arno Jundze: Statistika rāda, ka ar grāmatām ir katastrofa

© F64

Saruna ar Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Arno Jundzi.

Jau pagājis vairāk nekā gads, kopš Pasaules veselības organizācija atzina, ka kovida sērga vairs nav epidēmija, bet jau pandēmija. Ko labu un sliktu šis gads ir devis literatūrai un mākslai?

Šis gads ir visu nolicis uz bremzēm. Sliktāk ir tām mākslām, kas nevar iztikt bez skatītājiem - dziedātājiem, teātriem. Daudzi ir savas radošās izaugsmes virsotnē, kad būtu jānospēlē savs nosacīti Hamlets, bet tas var paiet garām. Opera ir ciet, teātri ir ciet, koncerti nenotiek, un visi palaižam garām to baudu, ko šīs mākslas varētu mums sniegt.

Ar dzeju un prozu ir mazliet cita situācija, jo mēs jau vienmēr esam bijuši pašizolācijā - es pašlaik rakstu romānu un man nav nepieciešami skatītāji. Daudzi radošajā procesā pašizolējas bez kāda kovida - lai koncentrētos darbam, dažkārt izmanto iespējas rakstīt kādās rakstnieku mājās vai aizbraukt kaut kur projām uz klusu vietu, kur viņus netraucē.

Bet arī mums ir milzīgs zaudējums - tas, kas notiek ar grāmatām. Jo, ja grāmatas nevar nopirkt, ja grāmatnīcas bija ciet mēnešiem ilgi, tas atstāj iespaidu. Arī bibliotēkas ir ciet. Ja grāmatas nevar izlasīt, tad rakstnieks jūtas izolēts. Tās grāmatas, kas varēja būt izlasītas un novērtētas pagājušajā gadā, tiks izlasītas nezini, kad. Grāmata, kurai vajadzēja būt 2019. gada dižpārdoklim, var nebūt vairs ļoti lasīta 2021. gadā - tādas tās tirgus likumsakarības diemžēl ir. Man jau bija nojauta, bet tagad statistika apstiprina, ka tik tiešām nozarē ir katastrofa.

Jā, Nacionālās bibliotēkas pētniece Elza Ungure ir konstatējusi, ka grāmatu un laikrakstu kopējā tirāža ir sasniegusi zemāko punktu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Pat dziļās ekonomiskās krīzes, kas bijušas 30 gadu laikā, nav nodarījušas tādu postu. Iepriekš grāmata divos tūkstošos eksemplāru skaitījās gluži normāla tirāža. Varēja iztikt. Taču, ja grāmatai ir 800 vai mazāk eksemplāru, autoram rodas jautājums, kāpēc viņš vispār raksta. Un no tiem pārdotajiem 800 eksemplāriem nebūs arī necik daudz naudas. Kā lai rakstnieks iztiek?

Šī ir situācija, kurā ar literatūru vairs iztikt nevar, un autoriem jāmeklē cits darbs. Bet tad ir jautājums, vai šo citu darbu vairs varēs savienot ar literatūru?

Grāmatnīcas tagad ir atvērtas - kad izdevniecības “Zvaigzne ABC” dibinātāja un vadītāja Vija Kilbloka piedraudēja ar Satversmes tiesu, tad atļāva...

Grāmatu tirdzniecībā vienmēr ir bijušas problēmas. Ir mēneši, kad grāmatas cilvēki ļoti pērk, un ir, kad nepērk gandrīz nemaz. Labākais laiks bija decembris - tieši, kad grāmatnīcas bija ciet. Grāmatu tirdzniecības cikls tika izjaukts.

Desu var nopirkt, ātri ieskrienot veikalā. Bet ar grāmatām bija tā, ka cilvēkiem gribējās izpētīt piedāvājumu. Tagad arī grāmata jāpērk ātri. Mainās paradumi.

Ieradumi mainās tā, ka lasītāji papriekš papēta piedāvājumu internetā un iet uz grāmatnīcu ļoti sagatavoti. Bet tirdzniecības ierobežojumi tik un tā ļoti ietekmē un samazina pārdošanu.

Tas, ka ar grāmatu tirāžām būs slikti, bija jūtams jau pagājušā gada vidū. Es arī aicināju nepasliktināt autoru stāvokli, kurš jau tāpat nav diez cik labs, ar jaunām nodokļu izmaiņām. Taču politiķi neklausījās. Gan jau viņi paši sāks izbaudīt savu lēmumu sekas.

Latviešu valoda ir valsts valoda, taču izdevumu tirāža sarūk. Internetā valodu necik nekopj.

Vai nav tā, ka kultūras digitalizācija ir savukārt dabūjusi grūdienu, uzrāvienu?

Par grāmatniecību es nevaru teikt, ka tur būtu kas pozitīvs. Tāds process pastāv, ir daži apgādi, kas izdod elektroniskās grāmatas, taču šīs elektroniskās grāmatas grāmatniecības pasaulē ir pasludinātas par mirušām - tās nekad mūžā neizkonkurēs drukātās grāmatas. Elektroniskās ir nišas grāmatas - labi panākumi ir zinātniskajām, medicīnas grāmatām, bet par daiļliteratūru vairs nerunā, ka kaut kas varētu dramatiski mainīties, ka drukātās grāmatas vairs nepirks. Grāmatu tirāžas turējās stabili, taču gadījums ar kovidu ir trieciens, kas šīs tirāžas ir būtiski samazinājis.

Elektroniskās grāmatas joprojām nav viegli pieejamas un iegādājamas internetā, jo nav sakārtoti autortiesību jautājumi. Latvijas valsts nekādi nespēj iznīdēt pirātisko interneta vietni, kurā tiek liktas iekšā grāmatas bez autoru atļaujas.

Tās ir autortiesības. Bet nav jūtams arī, ka būtu viegli, ar dažiem peles klikšķiem pieejama klasika, kurai autortiesības jau vairs nav spēkā. Citas zemes, piemēram, Turcija pie tā strādā vairāk - arī popularizējot literātus angliskos tulkojumos un atdzejojumos.

Arī ar klasiku nav vienkārši - ja grāmata izdota nesen, tad uz šo grāmatu ir autortiesības, uz tulkojumiem ir tulkotāju autortiesības. Vienmēr jau kādam ir autortiesības.

Ir jau arī problēma - kurš to darīs? Lai ieliktu grāmatu internetā, ir jāpatērē daudz darba, par kuru neko nemaksā. Varbūt valsts par to varētu rūpēties, taču valstij vienmēr ir trūcis naudas.

Kā tad nav naudas? Naudas tagad ir tik daudz, kā nekad nav bijis! Tūlīt tiks izdota vakcinācijas avīze 825 000 eksemplāros. Būs plakāti, videorullīši, animācijas filmas, bukleti, lai aicinātu cilvēkus vakcinēties? Laikam jau no šādas avīzes izdošanas tagad būs milzīga jēga?

Valdības vīri cīnās pret kovidu. Taču, kā var cīnīties, ja trūkst vakcīnu? Vienīgais veids, kā var cīnīties, ir imitēt kaut kādu darbību.

No kovidvakcinācijas nevajadzēja taisīt nekādu komēdiju. Ja būtu pieejamas vakcīnas, cilvēki zinātu, kur viņiem jāiet vakcinēties, kā tas vienmēr ir bijis ar gripu, ērču encefalītu un visām citām slimībām.

Tā avīze būs pilnīgi zemē nomesta nauda. Kam tāda vajadzīga? Man daudzdzīvokļu mājā pie pastkastītēm ir kartona kaste, kurā šī avīze tiks ielidināta kopā ar citām reklāmas mēstulēm. Es domāju, ka pie manis tā diezin vai pat nonāks. Un nevar teikt, ka es alkstu to saņemt, jo tur diezin vai būs tāda informācija, kuru es nevaru dabūt citā viedā.

Te gan vēl var iznākt iet cauri daudziem elles lokiem. Pašlaik vakcīnu trūkst, bet var gadīties, ka pēc laika tās būs kaut vai trīs litru burkās par vienu eiro nopērkamas. Tikai nebūs, kas vakcinējas - izmisuši dakteri raus iekšā vakcinācijas teltīs garāmgājējus. Ko tad?

Arī tā var gadīties. Jau gadu cilvēki ir mocīti, gaida, ka nu būs - gaida vienu mēnesi, gaida divus, bet nekas nenotiek. Pamazām cilvēki kļūst anarhistiski un neko vairs negaida.

Ir jau arī tā, ka katram sava āda tuvākā. Ja vakcinācija beidzot iegūs masveida raksturu, gan jau arī daudzi šodienas skeptiķi aizies vakcinēties.

Bet, ja internets ir pilns ar šausmām, ka kovidu radījuši vispasaules varenie, lai varētu paverdzināt pasauli, vakcīnas ir luciferāze, kas taisīta no mērkaķu embrijiem un ir domātas tam, lai izmainītu cilvēku ģenētisko kodu? Un vēl ir tā, ka vakcināciju izmantos, lai cilvēkus čipētu, un viņus kontrolēs, izmantojot G5 torņus. Un visi vakcinētie būs slimi un pēc laika mirs kā mušas.

Jā, jā, kurš gan nezina, ka pie visa vainīgi amerikāņi, Izraēla un vēl kas tur ne. Taču Izraēla ir pirmā, kas nupat jau būs savakcinējusies. Gudra tauta zina, ko dara. Es nedomāju, ka izraēlieši grib sevi iznīcināt un sačipot. Tās teorijas ir stipri dumjas.

Vienīgais pozitīvais varbūt ir tas, ka šī negaidītā kovida situācija laikam jau veicina radīšanu - jādomā, ka top grāmatas un filmas, kuras inspirē kovids - kā Albēra Kamī “Mēris” vai Džovanni Bokačo “Dekamerons”.

Jā, sociālie tīkli ļoti veicina urbāno folkloru, jo ikviens var padalīties ar savām teorijām. Šausmu stāsti vienmēr ir bijuši - pasakas ir šausmu stāsti. Jo cilvēkiem patīk citam citu biedēt un pabiedēt pašam sevi.

Intervijas

Imants Nartišs, tālbraucējs kapteinis, sarunā ar "Neatkarīgo" apgāž mītus par kuģu stabilitāti, stāsta, kāpēc ūdens dzīles ir pilnas ar kravas konteineriem, kā pazudusi nauda no seifa, un skaidro, kā nolasīt karti un aprēķināt attālumus, orientēties pēc saules, zvaigznēm.

Svarīgākais