X stundas vārds mutē, bet...

 
©Rūta Kalmuka/ F654 Photo Agency

Aizsardzības ministra Arta Pabrika kungs! Lūdzam jūs palielīties savam biedram partijā un valdībā Jurim Pūcem, ka ļoti daudzus Neatkarīgās lasītājus piesaistījusi jūsu 3. februāra intervija zem virsraksta X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās.

A. Pabrika intervija droši turas starp publikācijām ar lielāko lasītāju skaitu. Viegli iegūstamie dati tikai par intervijas elektroniskā formāta auditoriju rāda, ka pirmā mēneša laikā to lasījuši vairāk nekā 13 tūkstoši un komentējuši vairāk nekā pustūkstotis cilvēku. Ar to pietiek, lai cīnītos par latviešu valodā visvairāk lasītās intervijas 2020. gada balvu, ja kādam pietiktu uzņēmības izveidot nomināciju, kurā politiķi sacenšas par cilvēku uzmanību ar citiem politiķiem, nevis visi kopā ar Andri Kiviču.

Cilvēku atsaucība uz A. Pabrika interviju par X stundas draudiem ir pašsaprotama - tāpēc jau šis jēdziens tika pieteikts virsrakstā un pārrunāts rakstā. Cilvēkiem gribējās pārliecināties, vai viņu bažas sakrīt ar to, par ko ne vien domā, bet arī publiski runāt atļaujas valsts aizsardzības ministrs. Proti, ka «nebūs elektrības, nebūs ūdens, nebūs siltuma, nebūs nekā». Turpat gan viņš arī mierina un drošina ar vārdiem «ceru, ka nebūs» tādā nozīmē, ka viņš, tāpat kā visi citi, cer, ka nebūs tā, ka nekā nebūs. Jā, nekad iepriekš tā nav bijis, ka nekā nav bijis, bet vai ar to, kas tomēr būs, pietiks cilvēku izdzīvošanai X stundā kaut tikai 72 astronomisko stundu garumā? Iztikt bez ēšanas tik ilgu laiku cilvēki varētu (ak vai tiem, kas ļoti mazi vai slimi), un aukstuma draudus piesaukt tagadējā ziemā nav īsti iedarbīgi (tas atkal attiecībā uz vairumu, ne uz visiem), bet kā noticēt tam, ka 73. stundā cilvēki dabūs atpakaļ ja ne visu, tad gandrīz visu to, kas viņiem bija pirms X stundas? Vai pareizāk nebūtu jau uzreiz samierināties, ka X stunda vilksies 72 dienas, nedēļas, mēnešus... Runa nav tikai par samierināšanos, bet par gatavošanos un rīkošanos, lai tik tiešām izdzīvotu līdz beigām X stundai, kuras gals tikpat grūti paredzams kā sākums. Ja griba izdzīvot ir, tad nedrīkst pārspīlēt ne to, ka nebūs nekā, ne arī neziņu par nākotni.

Īstenībā viss ļoti vienkārši. Nevajag paredzēt, kā viss pazudīs, ja pietiek redzēt, kas tagad tiek darīts, lai piepildītos paši ļaunākie nākotnes scenāriji. Proti, redzēt to, kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņi saraksta, ministrs J. Pūce paraksta un valdība apstiprina dokumentu blāķus «Latvijas stratēģiju klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam». Tālāk Saeima ir gatava aizkustinošā vienprātībā nobalsot par labu jebkam, kas tai likts priekšā no šiem lapu blāķiem. Tāpēc nedrīkst J. Pūces lomu pārspīlēt, bet viņš pats uzprasās par galveno, kas sakārtos visus vajadzīgos papīrus tā, lai Eiropas Savienība vismaz apsolītu 2021.-2027. gada plānošanas periodā Latvijai piešķirt tik daudz naudas, cik nepieciešams pārvaldes aparāta uzturēšanai. Ar to pietiek, lai pārējie politiķi uzgavilētu tieši viņam kā savam glābējam jeb barotājam. Viņi rēķinās ar savām daļām no ES naudas neatkarīgi no tā, kā viņi turpmāko septiņu gadu laikā sasēdīsies un cik reižu pārsēdīsies no pozīcijas uz opozīciju un atpakaļ. Tāpēc, lūdzu, lūdzu, Pabrika kungs, parādiet savu interviju Pūces kungam! Un jūs, Pūces kungs, lūdzu, palasiet, padomājiet, cik pareizus vārdus teicis jūsu biedrs partijā Attīstībai/Par! un valdībā.

Ja «X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās», tad arī nevajag aizliegt malkas apkuri Latvijā. Jā, viss ir tik tiešām tik vienkārši un reizes desmit jau piedzīvots tajā teritorijā un laikā, kas attiecas uz tagadējo Latviju. Tātad tiem, kurus vairs nesildīs ne radiatori, ne elektrība caur radiatoriem, ne dažas citas kombinācijas, kā energoresursus var pārvērst cilvēku ķermeņiem atbilstošā siltumā, nāksies iet pie tiem, kam vēl ir malkas krāsnis, ja tādas vispār tiks saglabātas. Jā, grūti, jā, nepatīkami gan tiem, kuriem jāiet, gan tiem, pie kuriem aizies; jā, pamats, lai cilvēki klaigātu un kautos par pēdējo vietiņu krāsns tuvumā vai par pēdējo malkas pagali, pamats zagšanām un laupīšanām līdz pat slepkavībām, bet galu galā vairums cilvēku tomēr paliek dzīvi. Līdzīgi arī par degvielu naftas produktu formā. Cerības tos iegūt vajadzības gadījumā paliek tad, ja vajadzība, t.i., X stundas vajadzība, uzradīsies pirms visas satiksmes pārlikšanas uz elektromobiļiem. Ja degviela būs decentralizēta kaut vai tik, cik automobiļu bākās un tātad arī degvielas uzpildes stacijās, tad vismaz 72 stundas vēl varētu izdzīvot, pārdalot šo degvielu starp īpašniekiem un izmantošanas veidiem. Ja X stunda mums pienāks elektromobiļos, tad nekādas enerģijas vairs nebūs nekur jau pēc divām astronomiskajām stundām.

Prātīgākais pēdējo energoresursu izlietošanas veids X stundā būtu aizbraukt tālu, pēc iespējas tālāk no lielveikaliem, kas krīžu brīžos tiek iztukšoti dažu stundu laikā. Tā tas notiks arī tad, ja skaidrā nauda līdz X stundai būs jau atņemta, bet elektronisko norēķinu sistēmas atslēgsies X stundas pirmajās sekundēs. Glābiņu nāksies meklēt pasakainā tālumā, kur cilvēki neapstrādā laukus tāpēc, ka viņiem maksā naudu par ražas sapūdēšanu biogāzes iegūšanai un sadedzināšanai. Nav zināms, kur tieši, bet kaut kur pasaulē dzīvojot cilvēki, kas pabaro sevi un savus lopus. Varbūt izdosies, bet varbūt neizdosies palūgt, lai viņi pabaro vēl kādu. Ja «X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās», tad arī nevajag aizliegt malkas apkuri Latvijā. Jā, viss ir tik tiešām tik vienkārši.