Skapji, kārpas un miljoni
Skandāls ar tieslietu ministra Dzintara Rasnača ar Tieslietu ministrijas busiņu pārvesto skapi šoreiz sanācis krietni klusāks nekā ar bijušā veselības ministra Gunta Belēviča privātā kārtā valsts slimnīcā noņemto kārpu. Arī politiskās konsekvences, visticamāk, izpaliks, lai gan scenārijs izskatījās, gluži kā ar vienu roku rakstīts.
Kaut kad - 30. martā - Rasnačs sarunājis Tieslietu ministrijas šoferīti aizvest skapi uz viņa līgavas mājām, samaksājot šoferim par to 20 eiro. Ministra personiskā dzīve jau ilgus gadus ir dzeltenās preses interešu lokā, tāpēc zināms jau arī, ka ministra līgava ir augsta valsts amatpersona Alda Ozola utt. Un pēkšņi, pēcjāņu darba dunā, kāds atcerējās, ko zinājis par 30. marta notikumiem, kad ministrs, ak, šausmas, izmantojot dienesta stāvokli, nodarbojies ar skapja transportēšanu. Visticamāk, ka atmiņas uzlabošanās ir saistāma ar kādiem ministra pēdējā laika izteikumiem svarīgākajās jomās kā maksātnespēja, banku likvidācija utt., bet lai nu paliek - neglīto skapja vešanas veidu tas nemaina. Pieļauju, ka KNAB, kurš uzreiz pēc fakta publikācijas metās pārbaudīt šo nesmukumu, sodīs ministru likumam atbilstošā veidā. Pelnīti, protams.
Taču, kā teica sengrieķu domātājs Heraklīts, vienā upē nevar iekāpt divreiz, un šajā gadījumā tas nozīmē, ka ministrs diez vai atkāpsies pats skapja dēļ un diez vai viņam izteiks neuzticību Saeimā. Jautājums pat ir vēl krasāks - vai vajag? Ministrs taču darīja neko citu, kā uzvedas visa politiskā elite, nekādi kopējie (ne)goda kodeksi nav pārkāpti: šiverēšanās pa ministriju saimniecību kā pa savu lēni taču ir jau ierasta lieta. Belēviča kārpas gadījums, kurš bija ieturēts līdzīgā stilā, bet vēl kuplināts ar publisku samelošanos, jau nosmēlis publikas sašutuma krējumu, un tagad Rasnačam ar viņa skapi atliek vien uzklausīt atsevišķas nievas. Turklāt, lai cik dīvaini tas neizklausītos, starptautiskās nestabilitātes fons ar Brexit un teroraktu Stambulas lidostā šoreiz neļauj lauzt šķēpus ap ministra skapjiem, tā teikt, visaugstākajā politiskajā līmenī. Ja vien Latvijas politika vispār nevēlas izskatīties nožēlojami maziska, kāda tā diemžēl ir.
Būtiskāks ir jautājums - kā pacelt politiskās atbildības latiņu, lai tā nesvārstītos ap zemeņkūku (kuras dēļ atkāpās savulaik īpašo uzdevumu ministre Ina Gudele), kārpu un skapi. Piemērus cienīgai demisijai nopietnu iemeslu dēļ politikai tieši pēdējās dienās sniedz... sports, proti, futbols. Lūk, Lionels Mesi aiziet no valstsvienības zaudētas spēles dēļ, lūk, Anglijas komandas treneris atstāj valstsvienību pēc apkaunojošā zaudējuma Islandei. Darba rezultāts neapmierinošs?! Viss skaidrs - ārā un prom, un nav jāgaida ne publikas vērtējums, ne tiešo darba devēju lēmums. Diemžēl nevaru atcerēties nevienu gadījumu, kad Latvijā ministrs vai Ministru prezidents būtu atkāpies neizpildītas valdības deklarācijas dēļ. Proti, tāpēc, ka solīto darbu saraksts ir palicis neizpildīts vai izpildīts sabiedrības labklājībai neatbilstošā veidā. Jau no hrestomātiskā gadījuma ar Ģirtu Valdi Kristovski, kurš atkāpās izbēgušo cietumnieku dēļ, tālāk vilkusies virkne demisiju ar nosacītu negadījumu vai traģēdiju raksturu - Talsu traģēdija (atkāpās Dainis Turlais), Zolitūdes traģēdija (Valdis Dombrovskis) un vēl citi. Tie visi bija ar ministra tiešu un savtīgu rīcību nesaistīti gadījumi, bet liecināja par kopējo bardaku pārskatāmajā nozarē.
Māra Kučinska valdībai it kā, uzsveru - it kā, valdības deklarācijā iekļauto darbu izpildes pienākums ir pacelts augstākā līmenī - minot atbildīgos un izpildes datumus. Jautājums vien, vai paredzētas arī sankcijas, vai viss noritēs pēc ierastā plāna - solīts makā nekrīt. Un šeit, jāteic, publikas reakcija valdībai un politiskajai elitei piepalīdz un piespēlē: notiek skaļi demisiju pieprasījumi pēc kārpu, skapju, zemeņkūku u.tml. gadījumiem, bet nekādu konsekvenču pēc miljonu simtu izkūpēšanas Liepājas metalurgā, Citadeles privatizācijas, Eiropas fondu izpļeparēšanas, PVN izkrāpšanas shēmām utt. Ja sabiedrība nevēlas iedziļināties šajās sarežģītajās lietās, kur redzams milzīgs kaitējums valsts interesēm, bet tikai vaimanāt par skapjiem un kārpām, tad tā tiešām ir pelnījusi tādu valsts pārvaldi, kāda nu tā ir. Un politiskās vides uzlabošanā atliek vien paļauties uz anonīmiem ziņojumiem par ministru un politiķu gaitām - lai politiskās vides ētiku regulē Misters Anonīmais Negadījums.