Pazīstams baletdejotājs un aktieris Mihails Barišņikovs pirmo reizi uzrakstīja eseju krievvalodīgam portālam. Pārdomās par pašreizējo situāciju mākslinieks dalījās mājaslapā "Настоящая Россия".
“Kas man ir īstā Krievija” ir viņa esejas nosaukums.
“Mana Īstā Krievija šodien, kā gandrīz vienmēr, ir tik tikko dzirdama, taču tas nenozīmē, ka tās nav. Viņas kluso, maigo balsi, ko reiz dzirdēju mazā pilsētiņā pie Volgas, kad mamma mani aizveda uz savu dzimteni, atpazīstu pat pēc gandrīz pusgadsimta dzīvošanas Rietumos. Tā ir augstsirdības, tolerances un, tā diemžēl noticis, piedodiet, paciešanas balss.
Mākslinieks savu māti, krievieti, kas, likteņa vadīta, nokļuvusi Rīgā, dēvē par cilvēku, “kuram nepielipa padomju impēriskā ideoloģija un okupanta loma. Viņu saistīja latviskā dzīvesziņa, viņa klausījās latviešu koru mūziku, gāja uz Vijas Artmanes izrādēm, pat nezinot latviešu valodu.
"Un tad mamma uz visiem laikiem noteica manu dzīvi, kad viņa mani atveda uz baleta izrādi Rīgas Operas un baleta teātrī. Viņas kā vienkārša cilvēka dižciltība dzīves uzticētajā skarbajā lomā man atklāja krievu tautas iekšējās balss spēku un mērķtiecību. Miljoniem tādu cilvēku kā mana mamma nevarēja pazust. Viņi ir. Viņi būs".
Mihails Barišņikovs raksta, ka krievu humānisms vienmēr pastāvējis, neskatoties uz impērijas varu. "Šis humānisms ir ne tikai pasaulē augsti vērtētajā dzejā un mūzikā, bet arī milzīga skaita krievu cilvēku iekšējā emigrācijā, ko pasaule nenovērtē."
“Katram ir sava īstā Krievija, bet mums kopīga ir impēriskās Krievijas noraidīšana. Mums krievu impēriskais gars ir izdomāta leģenda, un tā skaļie radītāji ir neīsta Krievija, ”pārliecināts mākslinieks.
