2.lapa
Jānis, sašutis par policijas rīcību, taču apņēmības pilns, vēlreiz zvnījis uz 110, lai noskaidrotu, kā rīkoties šādā situācijā, taču arī otrais zvans beidzies līdzīgi. Ceļu policija jautājusi Jānim, cik daudz reizū viņš tiem zvanīs par vienu un to pašu tēmu. Jānis atbildējis - tik ilgi, kamēr tiks risināts jautājums. “Ja cilvēks ir pazudis, viņš var neorientēties, kurā vietā viņš atrodas. Tad kaut kādā veidā tas ir jārisina,” sacīja Jānis. Arī šoreiz saruna beigusies bez rezultāta.
Laikā, kamēr Jānis ar kaimiņiem jau kalis plānus, kā tad glābt situāciju, ņemot vērā to, ka neviens cits viņiem negrasās palīdzēt, netālu esošā krūmājā sākuši lūzt zari un bijusi saklausāma kāda cilvēka balss.
Izrādās, krūmos bijis pazudušais kaimiņš, kurš pamodies un stāstījis, ka mājās gulējis, un mašīna pa to laiku esot nozagta. Kaimiņš pat neatcerējās ne kur viņš bija devies, ne kādos apstākļos un kur atrodas spēkrats. Kaimiņš teica, ka neesot braucis, bet mājās gulējis, lai gan pats apjukuma stāvoklī acīmredzami braucis. Tikmēr, izbraukājot apkārtni, automašīnu tā arī nav izdevies atrast.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroja priekšniece Inga Millere nenoliedz, ka šis nav pirmais gadījums, kad rodas šaubas par kāda kolēģa profesionalitāti vai rīcību konkrētā situācijā, taču šādi gadījumi nekādā gadījumā nepaliek bez ievērības.
