Latvijas izlasei beidzies trešais Eiropas čempionāts pēc kārtas. Diemžēl neizdevās ievērot tendenci, kāda tika aizsākta vēl 2005. gadā, kad tika izcīnīta augstā sestā vieta.
Pēc diviem gadiem latvietes pavisam tuvu bija goda pjedestālam, pašām radot šo progresējošo fonu: kad vēl, ja ne šogad tika gaidīts nākamais solis uz priekšu. Pavisam čukstus tika runāts pat par Eiropas zeltu, bet bronza – tā jau šķita pašsaprotama lieta. Nu labi, sliktākajā scenārijā varētu samierināties arī ar ceturto vietu,
vai katastrofas gadījumā – ar piekto, ar kuru pietiktu, lai noslēgtu loku vai aizpildītu pēdējo robu šā sasaukuma izlases biogrāfijā ar līdzdalību nākamā gada pasaules čempionātā. Realitāte izrādījās daudz skarbāka – nav ne zelta, ne bronzas, ne ceturtās un pat ne piektās vietas, nav vairs arī galvenā trenera.
Par starta piecnieku
Basketbolam ar hokeju it kā nav nekā kopīga, taču tā vis nav. Proti, katrā no šīm sporta spēlēm ir īpaši cilvēki, kuri prasa īpašu apčubināšanu un kuriem ir nepieciešama pavisam cita psiholoģiskā sagatavotība. Kā zināms, hokejā tie ir vārtsargi, un nemēģini ripu ķērājam vēlākais dienu pirms spēles nepateikt, kuram tiks uzticēta vārtu drošība. Vārtsargiem ļoti svarīgi arī zināt, vai viņš uz čempionātu tiek ņemts kā pirmais numurs, kā otrais, vai kā visdziļākais rezervists. Basketbolā hokeja vārtsargu brāļi vai māsas varētu būt saspēles vadītāji, kuriem arī ir nepieciešama īpaša pieeja. Par šo vienu no galvenajām pozīcijām basketbolā un konkrēti – Latvijas izlasē tiek runāts jau kopš 2006. gada, kad to vadīja Ainārs Čukste, kuram šis jautājums bija tiktāl apnicis, ka lūdza viņam vairs nevaicāt – kura būs pirmais numurs, kura vadīs saspēli u.t.t. Kopš tā laika nekas nav mainījies, lai arī ir iekrāta pamatīga pieredze – divām no tagadējā sastāva jau bija divu Eiropas čempionātu un olimpiskā pieredze, arī spēles Eirolīgā un Eiropas kausa izcīņā. Uz Zanes Eglītes un Andas Eibeles fona Kristīne Kārkliņa bija pavisam "zaļa" (divas spēles pa dažām minūtēm Latvijas izlasē pirms daudziem gadiem jau sen aizmirstas)...
Čempionāta astoņās spēlēs, kurām bija kaut kāda vērtība, Latvijas izlasei it kā bija labi iezīmēts sākuma piecnieks, kas jau bija iespēlēts un pārbaudīts daudzos turnīros: Eglīte, Jēkabsone, Baško, Jansone un Tamane. Ar šādu piecnieku tika iesāktas pirmās divas spēles – pret Poliju un Ungāriju. Arī maiņas pašā sākumā izskatījās loģiskas – pēc aptuveni četrām spēlētām minūtēm Eglīti nomainīja Eibele, un kaut kad vēlāk arī Kārkliņai tika dots vārds. Trešajā mačā Kārkliņa bija uzdienējusies jau līdz starta piecniekam, un tika izvilkta pilnā loze – Grieķijas līdere Malci pirmo reizi čempionātā spēlēja ar roku dzelžiem. It kā viss bija kārtībā, iespēlētais piecnieks tika auklēts arī līdz spēlei ar Čehiju, pēc tam arī pret Spāniju un Krieviju. Taču tuvojoties pašiem izšķirošākajiem mačiem, sastāva izvēlē bija pamanāmas haosa pazīmes. Jau pret Slovākiju viss tika sagriezts kājām gaisā – Kārkliņa, Jēkabsone, Krumberga, Tāre un Tamane. Šādu piecnieku neatminu pat no pārbaudes spēlēm. Iespējams, tas tika izvēlēts apzināti, lai kaut kā maldinātu pretinieces. Tomēr pret Itāliju jau bija pilnīga nesaprašana – pēc tam, kad Kārkliņa teicami nospēlēja pret Krieviju, loģika un visa turnīra gaita teica priekšā, ka tieši viņa ir kļuvusi par izlases pirmo saspēles vadītāju, taču ne – spēli iesāka Eibele. Atgriežoties pie spēles ar Krieviju, to iesāka Eglīte, bet jau pēc pusotra minūtes tika norauta malā, un neviens vairs neatceras, kad viņa atgriezās. Astoņās spēlēs četri dažādi sākuma sastāva risinājumi, un tā arī neradās skaidrība, kurš tad ir īstais. Maz ticams, ka no šādas kāršu jaukšanas pretinieces jutās apmulsušas... Uz minūti, divām, bet ne ilgāk.
Par nezināmo statistiku
Gandrīz visu statistiku par visām komandām un par visām spēlētājām var iegūt oficiālajā čempionāta interneta mājas lappusē, taču – tikai gandrīz visu. Ir vēl atsevišķas statistikas sadaļas, kuras parastajam līdzjutējam nemaz nav pieejamas, un tieši tās papildina visiem pieejamos skaitļus. Proti, kādās spēles situācijās tikuši gūti punkti. Trīspunktnieki, divpunktnieki un soda metieni ir atzīmēti tehniskajā protokolā, taču ir vēl trīs, smalkākas pozīcijas. Viena no tām – cik punktu gūti ar atkārtotiem metieniem jeb gūtie punkti pēc pie pretinieču groza izcīnītajām bumbām. Šajā rādītājā parādās robi, kuri bijuši Latvijas izlasei. Šis rādītājs atspoguļo, kā Latvijas izlase cīnījusies par atlēkušajām bumbām tieši pie sava groza. No astoņām spēlēm mūsējās labākas bijušas tikai vienā – čehietēm tā ļauts gūt tikai četrus punktus, kamēr pašas guvušas trīs reizes vairāk. Ja šī rādītāja zaudējumus var norakstīt uz pretinieču auguma pārsvaru, uz kā rēķina lai noraksta pēc pieļautajām kļūdām zaudētos punktus? Šajā rādītājā latvietes bijušas labākas sešās no astoņām spēlēm, taču pamatīgi zaudējušas divās ļoti svarīgās spēlēs – pret Slovākiju un Spāniju, pret izlasēm, kuras aizsardzībā strādā ļoti nežēlīgi un asi. Slovākietes uz mūsu kļūdām nopelnīja 27 punktus (no 78). Vēl pret slovākietēm 15 punkti tika zaudēti ar atkārtotajiem uzbrukumiem, lai arī viņas nebūt nav garākās spēlētājas. 42 punkti jeb vairāk par pusi no kopējā zaudētā punktu daudzuma, un zaudējuma iemesli ir kā uz delnas. Krievijas izlasē katra otrā spēlētāja ir virs 1,90 m, bet ar atkārtotiem metieniem zaudējām tikai 19 punktus (pašas tā guva 10), taču ir viena piebilde. Nebūt ne visgarākā spēlētāja Ilona Korstina zem Latvijas groza izcīnīja septiņas bumbas, un tā vairs nebija centra spēlētāju vaina, bet gan – mazo. Trešā sadaļa – ātrajos uzbrukumos gūtie punkti. Šajā rādītājā nav ne izgāšanās, ne izteikts pārsvars pār pretiniecēm. Ar Ungāriju, Čehiju, Slovākiju un Spāniju šādu punktu nebija abām komandām un tikai pret Grieķiju tika zaudēts (2:4).
Par spēlētāju līgumiem
Tāpat kā iepriekšējos gados, arī aizvadītajā sezonā izlases galvenās vilcējas spēlēja ārpus Latvijas. Kad pirms diviem gadiem valstsvienība Eiropā izcīnīja ceturto vietu, Ainārs Zvirgzdiņš vēlējua formā izteicās, ka būtu ļoti labi, ja olimpiskajā sezonā un arī nākamajā vadošās basketbolistes ne tikai spēlētu ārzemju klubos, bet spēlētu labos klubos un tiktu pie daudzām spēles minūtēm. Zvirgzdiņa vēlmes piepildījās tikai daļēji. Klubu nosaukumi bija itin skanīgi, un arī valstis, kurās bija apmetušās mūsējās, viesa cerību, ka ir uzsēsts uz zaļā zara. Anete Jēkabsone – Maskavas "Dynamo", Gunta Baško – Spānijas "Halcon Avenida", Liene Jansone – Čehijas "Gambrinus", Zane Tamane – Krievijas "Nadezhda", Aija Putniņa – Spānijas "Olesa Espanyol"... Arī pārējās izlases kandidātes bija nodarbinātas visaugstākajā līmenī – Ieva Kubliņa, Aija Brumermane, Zane Eglīte un Dita Krumberga kopā ar TTT izgāja cauri Eirolīgas grupas turnīram, Ieva Tāre, Anda Eibele un Kristīne Kārkliņa dzīvojās pa FI-BA Eiropas kausu, vien Sabīne Niedola dzīvojās pa viszemāko no viesiem līmeņiem Latvijas čempionātu. Šāda aina bija sezonas sākumā, taču ap jauno gadu viss sagriezās uz otru pusi...
Visu rakstu lasiet 22. jūnija izdevumā