“Neatkarīgā” vaicā Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” valdes priekšsēdētājai Andai Nullei.
Kā jūs kā Nacionālā rehabilitācijas centra ”Vaivari” valdes priekšsēdētāja un Latvijas ārstu rehabilitologu asociācijas prezidente vērtējat rehabilitācijas jomas attīstību Latvijā?
Iespējams, ka esmu optimiste, taču gribu teikt, ka tik liela uzmanība rehabilitācijas jautājumiem kā pēdējos gados mūsu valstī vēl nekad nav bijusi. Pieļauju, ka vairāk ir runāts un ne tik daudz, kā gribētos, ir izdarīts, taču viennozīmīgi rehabilitācija ir uzmanības centrā. Nenoliedzami, ka rehabilitācijas jomai ir kur attīstīties - primāri nepieciešams nodrošināt savlaicīgāku pieejamību tuvāk pacienta dzīves vietai.
Ir naivi domāt, ka tikai ārsti vai valdība nosaka, kādā situācijā ir rehabilitācija. Ir svarīgi, lai izpratne par rehabilitācijas nozīmību būtu arī sabiedrībā kopumā, jo tas ir grūts darbs, kurā aktīvi jāiesaistās arī pacientam. Šajā gadījumā neatnāks ārsts, neiedos tabletīti un visas problēmas neatrisināsies - faktiski viss lielākais darbs ir jāiegulda pašam pacientam. Mūsu uzdevums ir pacientus motivēt smagam, mērķtiecīgam darbam, kas ar mūsu palīdzību visbiežāk rezultējas ar dzīves kvalitātes uzlabošanos vai vismaz nepasliktināšanos.
Kā pēdējo divu gadu laikā ir mainījies valsts piešķirtais finansējums? Vai izmaiņas notikušas procesu vadībā un pārraudzībā?
Ja mēs runājam par kopējo medicīniskajai rehabilitācijai paredzēto budžetu, tad tas pēdējos divos gados nav pieaudzis, bet nav arī sarucis. Tajā pašā laikā papildu finansējums rehabilitācijai ir piešķirts pacientiem, kuri pārslimojuši Covid-19.
Es gribu uzsvērt, ka pēdējos gados ir notikušas lielas pārmaiņas rehabilitācijas struktūrā, kas ļauj ātrāk uzsākt rehabilitācijas procesus un efektīvāk izmantot pieejamo finansējumu. Piemēram, finansējums ir paredzēts rehabilitācijas uzsākšanai jau akūtās ārstēšanas periodā stacionāros - universitāšu un reģionālajās slimnīcās. Nevar teikt, ka slimnīcās līdz šim to nedarīja, taču šim procesam nebija paredzēts atsevišķs finansējums.
Ir solījums, ka no šā gada akūtās ārstēšanās laikā finansējums rehabilitācijai tiks piešķirts arī mazajām slimnīcām, ja tajās var nodrošināt rehabilitāciju un strādā rehabilitācijas speciālisti. Uzsvēršu, ka īpaši svarīga savlaicīga rehabilitācijas uzsākšana ir insulta pacientiem.
Sakārtotāka ir arī rehabilitācija subakūtajā periodā - brīdī, kad pacientam vairs nav nepieciešama intensīva terapija un viņa veselības stāvoklis medicīniskā personāla uzraudzībā atļauj trīs četras stundas dienā aktīvi iesaistīties rehabilitācijas procesā. Šāda veida rehabilitāciju piedāvā Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”, kā arī RAKUS Biķerniekos, Vidzemes slimnīca, Liepājas slimnīca, pavisam drīz šāda nodaļa tiks atvērta arī Ventspilī.
Mēs vairāk runājam par akūto un subakūto rehabilitāciju stacionārā, taču ne mazāk svarīga ir arī ambulatorā rehabilitācija, piemēram, cilvēkiem pēc traumām, ar muskuloskeletālām slimībām, neiroloģisko slimību skartiem cilvēkiem. Cik pieejama valsts apmaksātas programmas ietvaros šāda veida rehabilitācija?
Tāpat kā akūtajai un subakūtajai rehabilitācijai, tā arī ambulatorajai rehabilitācijai ir pieejams valsts finansējums, kas tiek novirzīts attiecīgajām veselības aprūpes iestādēm, kas piedāvā šāda veida pakalpojumus. Tomēr šo valsts apmaksāto pakalpojumu pacients var saņemt tikai iestādei paredzēto kvotu ietvaros, kas ir ierobežots lielums. Protams, mēs gribētu, lai pilnībā apmaksāta ambulatorā rehabilitācija, piemēram, fizioterapija, būtu pieejama visiem, kam tā nepieciešama. Tajā pašā laikā vēlos pateikt, ka arī pacientiem ir jāpievērš lielāka uzmanība savai veselībai. Protams, ka akūtos un hronisko slimību saasinājumos rehabilitācija ir jāuzsāk speciālista vadībā, taču ar 10 reizēm pie fizioterapeita vien nekas nebūs līdzēts. Tā ir ilūzija! Pacientiem ir jāturpina vingrot mājās, jāievēro veselīgs dzīvesveids un jāklausās speciālistu padomos, lai pats sev palīdzētu dzīvot labāk.
Ar to es vēlos pateikt, ka nepārprotami rehabilitācijas pieejamības uzlabošanai ir nepieciešams lielāks budžeta finansējums, taču arī sabiedrībai kopumā ir jāveic izmaiņas savā domāšanā un jāsaprot, ka rehabilitācijas rezultāts ļoti lielā mērā ir atkarīgs no paša pacienta.
Kāds ir ceļš, ja cilvēks saprot, ka īsti labi nav, bet nav arī tik slikti, lai skrietu un meklētu speciālistus? Ko darīt cilvēkam parastajam, ja ilgstoši sāp mugura, tirpst rokas vai dzīvot traucē kaut kas cits?
Pirmais ceļš ved pie ģimenes ārsta, kurš izvērtē situāciju un pieņem lēmumu. Vienkāršākajos gadījumos, ja nav indikāciju par smagāku saslimšanu, ģimenes ārsts var nosūtīt uz piecām valsts finansētām nodarbībām pie fizioterapeita. Ja ģimenes ārsts saprot, ka ar piecām fizioterapijas nodarbībām būs par maz un iespējams, ka problēma ir sarežģītāka, ģimenes ārsts nosūta pacientu pie fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta. Šis ārsts izvērtē, kāda veida rehabilitācija konkrētajā gadījumā ir nepieciešama, jo rehabilitācija ir ļoti plašs jēdziens un vienā ārstēšanās kursā var tikt iekļautas dažādas nodarbības pie dažādiem speciālistiem - ergoterapeita, audiologopēda, fizioterapeita, mākslas terapeita, uztura speciālista, tehniskā ortopēda. Tāpat var tikt piemērotas fizikālās terapijas procedūras. Ja ir nepieciešams komplekss rehabilitācijas kurss, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts pacientu nosūta uz dienas stacionāru vai ambulatori pie katra konkrēta speciālista. Rehabilitācija dienas stacionārā ir valsts finansēta - jāmaksā tikai pacienta iemaksa, kas ir septiņi eiro dienā. Ja pacients dodas tikai pie konkrēta rehabilitācijas speciālista, tad nav jāmaksā pat pacientu iemaksa.
Jūs jau sākumā teicāt, ka valsts apmaksā rehabilitāciju pēc Covid-19 pārslimošanas. Vai tā ir ambulatorā vai stacionārā rehabilitācija?
Covid-19 pacientu rehabilitācija ir pieejama gan stacionāros, gan ambulatori. Tai ir paredzēts atsevišķs finansējums, kas šobrīd nav limitēts - visās ārstniecības iestādēs, kur vien ir atbilstoši speciālisti, var tikt veikts pacientu rehabilitācijas darbs un tas tiks no valsts puses apmaksāts.
Finansējums ir pieejams no pagājušā gada 1. jūlija. Arī Vaivaros norit Covid-19 pacientu rehabilitācija - pagājušā gada sešos mēnešos stacionārajā rehabilitācijā pabija vairāk nekā 550 Covid-19 seku pacientu. Arī šogad darbs turpinās. Gribu uzsvērt, ka centra kapacitāte ir ierobežota un mēs nevaram koncentrēties tikai uz Covid-19 pacientu rehabilitāciju, tāpēc savas iespējas salāgojam ar citām nepieciešamībām - nevaram atteikt rehabilitāciju nedz insulta slimniekiem, ne citiem, kuriem nepieciešama specializēta intensīva rehabilitācija.
Jau martā atvērsim papildu nodaļu, kas paredzēta tieši Covid-19 pacientu rehabilitācijai. Tāpat ceram, ka Covid-19 pandēmija beigsies un jaunā infrastruktūra mums ļaus uzņemt vairāk citu diagnožu pacientu.
Kā jūs vērtējat rehabilitāciju mājās?
Patlaban šī rehabilitācija tiek apmaksāta tikai nedaudzām pacientu grupām - pacientiem pēc insulta, pēc smagiem muguras smadzeņu bojājumiem un bērniem paliatīvās aprūpes ietvaros. Manuprāt, fizioterapija, ergoterapija un audiologopēdija mājās ir ļoti laba lieta, taču to dažkārt ir sarežģīti realizēt, jo rehabilitāciju tomēr visefektīvāk var veikt tai piemērotā vidē - telpās ar atbilstošām tehnoloģijām. Mājās šādu iespēju parasti nav, taču arī tam, ka terapeits strādā ar cilvēku viņa dzīvesvietā, ir ļoti liela nozīme, jo tā ir iespēja iemācīties iespēju robežās funkcionēt ierastajā vidē. Pacientiem ar zemu rehabilitācijas potenciālu šāda rehabilitācija palīdz izvairīties no komplikācijām un smagākām sekām, it sevišķi, ja ir atbilstoša tuvinieku vai aprūpētāja iesaiste
Manuprāt, mājas rehabilitācijas pieejamības loks ir jāpaplašina, rūpīgi izvērtējot potenciālos ieguvumus katrā konkrētā gadījumā.
Kādas ir visbiežākās Covid-19 pārslimošanas sekas, un kurš izvērtē, kur un kāda veida rehabilitācija šim cilvēkam ir nepieciešama?
Visbiežāk rehabilitācija ir nepieciešama pacientiem, kuri ilgstoši atradušies reanimācijā un ir bijuši pieslēgti mākslīgās plaušu ventilācijas iekārtām. Šiem cilvēkiem ir samazinājusies visu orgānu darbība un funkcionēšana, un mūsu uzdevums ir to atgriezt normālā stāvoklī. Tāpat šiem pacientiem var būt neiroloģiski bojājumi, plaušu bojājumi un palikušas citas sekas, ko kopumā saucam par pēcintensīvās terapijas sindromu. Nereti uzskata - ja rokas un kājas kustas, tad viss ir kārtībā, taču ir ļoti nopietni jāizturas arī pret kognitīvajiem traucējumiem, kas izpaužas kā depresija, bezmiegs, domāšanas un lēmumu pieņemšanas grūtības. Arī šādu seku novēršanai, lai cilvēks pēc iespējas ātrāk atgrieztos normālā dzīves ritmā, ir nepieciešama rehabilitācija. Vēl esot stacionārā, ārstējošais ārsts kopā ar fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstu izvērtē pacienta stāvokli un pieņem lēmumu par viņa turpmāko atveseļošanos. Piemēram, pacients var tikt nosūtīts uz Vaivariem vai arī uz slimnīcas rīcībā esošu rehabilitācijas nodaļu. Ja situācija nav tik slikta, var tikt nozīmēta ambulatorā rehabilitācija - to var darīt stacionāra ārstējošais ārsts vai ģimenes ārsts arī pēc tam, kad pacients no slimnīcas ir izrakstīts.
Ko darīt tiem, kuri ir slimojuši mājās, bet saprot, ka īsti labi nav - ir nogurums, nespēks, depresija un citas pazīmes, kas var būt saistītas ar Covid-19 pārslimošanu?
Šādos gadījumos tuvākais padomdevējs ir ģimenes ārsts, kurš var nosūtīt uz dažādām terapijas nodarbībām vai procedūrām, kā arī novirzīt pacientu pie fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta, kurš tālāk šo cilvēku vai nu nosūtīs uz dienas stacionāru, vai ieteiks citus rehabilitācijas veidus. Es jau pieminēju, ka Covid-19 sekas nereti izpaužas kā kognitīvi traucējumi, tāpēc šobrīd valsts apmaksā arī vizītes pie psihoterapeita vai klīniskā psihologa. Uzskatu, ka tas no valsts puses ir liels solis, jo līdz šim psihoterapiju valsts neapmaksāja. Protams, pieejamība šiem speciālistiem ir ierobežota un ne vienmēr varam saņemt psihoemocionālo palīdzību uzreiz un tagad. Priecājos, ka šī joma pakāpeniski attīstās un sabiedrībā mazinās iesakņojušās stigmas - attieksme pret psihoemocionālo veselību uzlabojas.
Nacionālā veselības dienesta vadītājs Āris Kasparāns nesen intervijā vēstīja par jauna rehabilitācijas veida ieviešanu Latvijā - telerehabilitācija. Vai ir vērojama virzība šāda rehabilitācijas veida ieviešanā?
Jā, tā ir “karsta” tēma, par ko pagājušajā nedēļā diskutējām arī Eiropas Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas speciālistu biedrības valdē. Tehnoloģiju izmantošana rehabilitācijā ir ļoti laba lieta, jo tā ir iespēja arī rehabilitācijā izmantot mūsdienu tehnoloģijas, kuras labi apguvusi ir liela daļa sabiedrības. Jau šobrīd Vaivaros testējam “VIGO Health” rehabilitācijas programmatūru insulta pacientiem, ko ir izstrādājis medicīnas tehnoloģiju un inovāciju eksperts Kristaps Krafte un neiroķirurgs Jānis Šlēziņš. Tas ir tikai viens piemērs, kas raksturo telerehabilitācijas ceļu - mēs centīsimies jau šogad piedāvāt daudz plašāku telerehabilitācijas produktu klāstu, lai katram pacientam pēc primārās rehabilitācijas būtu iespēja turpināt tiešsaistes nodarbības vai arī izmantot jau sagatavotas vingrošanas programmas. Es domāju, ka šis gads iezīmēsies ar nopietniem pagriezieniem telerehabilitācijas attīstībā.
