Lasāmgabali

«… es uzdrīkstēšos nenobīties» – šo dzejnieka Ojāra Vācieša krājumā «Si minors» reiz rakstīto rindu sarunas nobeigumā citēja kādreizējā labklājības ministre, tagad  Valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiāles «Jelgava» vadītāja Iveta Purne.

Beidzot klāt bija tā diena, kad veikalos tika paplašināta preču pieejamība klātienē. Latvju bāleliņi ņēma atvaļinājumus, papildatvaļinājumus, darba nespējas lapas un gāja dekrētā, atvadījās no radiem, draugiem un paziņām, uzrakstīja testamentu un nekrologu, lai dotos bīstamajā un briesmām pārpilnajā ceļā nopirkt tīras apakšbikses un jaunu pagarinātāju, stādus, dēstus, sīpolus un gumus, substrātus, mēslošanas līdzekļus un kaļķošanas materiālus, kā arī līdzekļus dezinsekcijai, deratizācijai un defekācijai.

Inga Utena-Logina, kuru daudzi joprojām atceras kā Vislatvijas «Spieta» krustmāti, šā gada sākumā ir pielikusi punktu savam piecu gadu radošajam darbam – e-grāmatai «Katram sava grāmata galvā». Tās ir četras grāmatas vienā, 870 lapas, pilnas ar dzīvi – tik apjomīgs ir viņas pētījums par laiku, kurā dzīvojam, par vēsturi, kas veidojas šodien. Ikvienu, kurš jau sācis šo e-grāmatu lasīt, tā pārsteidz ar ideju, formu un saturu. Jo ir absolūti neparedzama un dzirkstoša kā šampanietis.

Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.

Turpinot stāstus par ievērojamiem cilvēkiem, kuru dzīve tā ai citādi bijusi saistīta ar Rīgu, būtu grēks nepieminēt izcilo vācu komponistu Rihardu Vāgneru (1813-1883). Viņš Latvijas galvaspilsētā pavadīja divus gadus, no 1837. līdz 1839. gadam pildot Rīgas Pilsētas teātra pirmā kapelmeistara pienākumus un sākot rakstīt operu «Rienci». Savā biogrāfijā Vāgners Rīgu pieminējis ar siltiem vārdiem, savukārt rīdziniekiem vienmēr Rīgu paticis dēvēt par Vāgnera pilsētu. Rīgā ir dažas vietas, kur joprojām iemūžināta dižā komponista piemiņa.

Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: Kairiša un Meiers, Vanadziņš un Apeinis, Butāns un Teterovskis.

Lai gan sabiedriskā transporta pieturvietās un rindās pie lielveikalu ārdurvīm jau saldē februāris, joprojām notiek 2020. gada labākās, vērtīgākās, atskaņotākās, klausītākās utt. dziesmas noskaidrošana. Pēdējos gados savus objektīvos datus šajos skaidrojumos ievieš arī digitālā vide, tāpēc noskaidrot kādu vienu “Gada hitu” kļūst aizvien grūtāk.

Laikazīmju vērotājs Vilis Bukšs teic, ka šogad pavasaris nesteigsies, toties vasara būs jauka. Kā viņš to zina? Izrādās, ka paskatoties uz lāstekām.

Pēdējo trīs gadu laikā pētnieki atklājuši 42 iepriekš nezināmus pilskalnus, kas ir daudz vairāk, nekā pētniekiem to izdevās izdarīt laikā no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām. Jaunatklājumu skaits, visticamāk, vēl pieaugs, jo teju ik nedēļu no senvēstures entuziastiem pienāk ziņas par iespējamiem, līdz šim nezināmiem pilskalniem Latvijā, kas lāzerskenēšanas zemes reljefa kartēs parādās kā seniem nocietinājumiem līdzīgi zemes virsmas pārveidojumi.

Modernas dāmas no saviem iemīļotajiem gaida mūsdienīgas dāvanas! Īpaši 14. februārī, un šie romantiskie svētki tūlīt būs klāt.

Šonedēļ bulvārpreses un izklaides ziņu jūklī teju nepamanīta palika kāda būtiska vēsts – varenais mūzikas ierakstu koncerns “Warner Music” parakstījis līgumu ar “Double Faced Eels” vokālistu Reini Straumi. Šis var kalpot kā signāls arī citiem mūziķiem – dariet un tiksiet pamanīti!

Latvju zemē klāt bija kārtējā stunda X, proti, valdības un Krīzes vadības padomes kopsēde, no kuras nekad nekas labs nebija gaidāms.

Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.

Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: divi pievilcīgi brālēni, trīs talantīgi Balanas, Rutulis un Gupalo.

«Es nedomāju, ka «tas arī viss» – ne es tā jūtos, ne esmu sevi tā noskaņojis. Tāpat kā jutos četrdesmit gados, tā jūtos arī tagad, un ceru, ka tā jutīšos arī pēc gadiem desmit,» saka skatītāju mīlētais Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts. Pērn novembrī viņš pabeidza darbu pie monoizrādes «Tas arī viss», kas ir piecdesmitgadnieka monologs par vientulību, bet ceturtdien, 11. februārī, viņš svinēs savu 50. dzimšanas dienu.

Daudziem Dobeles vārds asociējas ar ceriņiem. Šobrīd ceriņu krūmi dus zem sniega segas un gaida pavasari, lai priecētu ar savu ziedu smaržu un krāšņo izskatu. Taču arī šobrīd – ziemas vidū – var doties pastaigā pa Dobeli un apskatīt vairākas interesantas vietas un objektus. Var arī atlikt šīs skaistās pilsētas apmeklējumu uz pavasari, kad Dobelē un tās apkārtnē ziedēs ne tikai ceriņi.

Rīgas Latviešu biedrībā pulcējās filologi, terminologi un citi murgologi, lai izvēlētos 2020. gada vārdu un nevārdu. Iesākumā tika nolemts, ka daiļtaisīšanas un tukšmuldēšanas profesionāļi šajā konkursā netiks vērtēti. Līdz ar to prezidentīgais Levits ar savu pirmsaulgriežu valstsgribīgo dižgalvdomu nemājbezdniekiem neizredzēties uz Ziemassvētkiem beigtdzīves gadījumā tika diskvalificēts, Kariņpaps ar savu drauglabību septītdienā LTV ēterā pirms “Kovidorāmas” pārcelts uz citu nomināciju, bet bijusī viņķelīgā Viņķele ar savu dīdžejsetu pārforvardēta uz “Zelta mikrofonu”.

Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.

Laikā, kad valdība ir noteikusi ļoti striktus ierobežojumus Covid-19 izplatības mazināšanai, uzturoties iekštelpās, AS «Latvijas valsts meži» (LVM) dabas takas aicina baudīt patīkamu, aizraujošu un iedvesmojošu atpūtu dabā. Ar visām maņām, sajūtām un būtību ej mežā – atstāj tur lieko, smago, nevajadzīgo! Jo mežs ir visuzticamākais draugs – tas atbrīvo, paceļ un pozitīvi uzlādē. Arī ziemā.

Tagad Latvija ir tuvu ne vien Stambulas konvencijas ratificēšanai, bet arī izpildei, kas ar nāves draudiem atstās šejienes iedzīvotāju heteroseksuālajam vairākumam divas izvēles: vai nu tēlot homoseksuālas attiecības bez attiecībām, vai mukt no šejienes projām.

Pārņemot lietas no aizdemisionētās veselības ministres Ilzes Viņķeles, Danielam Pavļutam ir nācies plēst sev matus nost aiz šausmām. “Kur ir vakcīnas? Kamdēļ, ak, vakcīnas nenāk? Kā lai es jel savakcinēju tautu, ja visi gaida vakcīnas, bet neviens tās neiegādājas, neatved un nešpricē?” izmisumā vēršot skatu uz debesīm, raudāja Pavļuts. Te piepeši mākoņi pašķīrās, nogranda pērkons un pašķīda zibeņi, un balss viņam teica: “Nodibini vakcinācijas ģenerālštābu un pieņem darbā dziesmu svētku rīkotāju Evu Juhņēviču! Viņa zinās, ko darīt.” Nu varbūt ne gluži tā balss sacīja, bet katrā ziņā Pavļuts to tā saprata. Tas, ko ministrs saklausīja pilnīgi skaidri, bija 4905 – summa, kas jāmaksā Evai mēnesī – tā parādījās debesjumā kā koši, ugunīgi cipari.

Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: Kalniņš un Liepiņa, Sīlis un Kalita, «Karmena» un «Apburtā princese»