Šā gada 12. aprīlī 60 gadus kopš Padomju Savienības (PSRS) augstākā sasnieguma šo vārdu burtiskajā nozīmē – Jurija Gagarina izlidošanu ārpus Zemes atmosfēras un gravitācijas lauka pieminēsim ar Mirdzas Ķempes un Ojāra Vācieša vārdiem.
Mirdza Ķempe (1907-1974)
Cilvēks ieiet kosmosā
Sirds siltā un dzīvā,
Starp zvaigznājiem plauksti,
Tevi zeme brīvā
Paceļ tik augsti.
Stāv, aizturot elpu,
Visas pasaules tāles,
Caur Visuma tāli
Iet cilvēks - mans brālis. (...)
Lai mūsu kājas
Tik tālu trauktos,
Ka laužu mājas
Reiz Visums sauktos.
Aiz zvaigžņu grēdām
Caur mūžmūžu tāli
Pa tavām pēdām
Mēs sekosim, brāli!
“Cīņa”, 1961. gada 13. aprīlī, 3. lpp.
Ojārs Vācietis (1933-1983)
Viņš - pirmais!
Viņš jau ir tur,
Kur nav nevienas smilgas,
Viņš - cilvēks,
Viens no mums
Un visas mūsu ilgas. (...)
Viņš - pirmais iet,
Lai simti citu ietu.
Viņš - pirmais,
Kurš var iekļūt meteoru lietū... (...)
Un, kad kļūst zvaigžņu trases pārāk stāvas,
Tad mūsu dzīvības
Un mīlestības strāvas
Caur bezgalību palīgā tam iet.
Es ticu tam, ka cilvēks - visuvarens
Viņš mūžībā vēl vienu soli spēris.
Ar viņa trases augstumu un šmaugumu
Mūs pašus,
Mūsu zemi„
Mūsu spēku mērīs
Un mūsu gadu simta augumu.
“Rīgas Balss”, 1961. gada 13. aprīlī, 3. lpp.
Uz lidojuma 50. gadadienu 2011. gadā Krievijā atslepenotie un publicētie dati atklāj abu latviešu dzejnieku piesauktā augstuma skaitliskos parametrus. Tie apraksta lidojuma orbītu - elipsi 327×180 kilometros ap Zemi. Arī šie skaitļi ietilpst starp argumentiem, kāpēc Jurijs Gagarins (1934-1968) bija godam nopelnījis visus savus apbalvojumus par 106 minūšu lidojumu. Izrādās, ka viņa orbītas augstākajā jeb no Zemes tālākajā punktā viņš atradies par apmēram 100 kilometriem tālāk, nekā bijis paredzēts. No šāda augstuma kosmonauts vairs nebūtu varējis tikt atpakaļ, t.i., tikt atpakaļ dzīvs, ja būtu gadījusies kļūme viņa kosmiskā kuģa bremzēšanas sistēmā. Šīs sistēmas vienkāršošana, atbrīvojoties no rezerves jeb dublējošiem elementiem bijusi viens no nosacījumiem, lai palaistu kosmisko kuģi 1961. gada 12. aprīlī kaut dažas dienas pirms tam, kad, atbilstoši baumām jeb izlūku ziņojumiem, kaut ko līdzīgu gatavojuši amerikāņi. Viņus vajadzēja apsteigt par katru cenu, ieskaitot šajā cenā arī papildu riskus kosmonauta dzīvībai.
Kosmiskās sāncensības dēļ padomju kosmiskajā kuģī “Vostok-1” neiebūvēja iekārtas ne kosmonauta glābšanai, ja avārija notiktu raķetes startā, ne viņa nosēšanās kapsulas piezemēšanās mīkstināšanai. Bremzēšanas sistēma tikusi vienkāršota ar norādi uz tādu plānoto orbītu, no kuras kosmosa kuģis bez bremzēšanas, bet tikai uz savas gaitas dabiskā palēninājuma rēķina nonāktu dienās desmit. Tik ilgi cilvēkam vajadzētu izturēt tādā kosmosa kuģī, kādā debesīs sūtīja J. Gagarinu. Tomēr kļūme gadījās kosmiskā kuģa pacelšanas iekārtā, kas savlaicīgi neatvienoja no tā nesējraķeti. Šī raķete uznesa kuģi daudz augstāk, nekā bija plānots. No savas reālās orbītas kosmiskais kuģis tiktu līdz zemei mēneša laikā, cik ilgi izdzīvot kosmonauts nespētu. Bremzēšanas iekārta, toties, savu uzdevumu pamatā paveica, lai gan savlaicīgi neatvienoja J. Gagarina nosēšanās kapsulu no tām kuģa daļām, bez kurām nosēšanās būtu drošāka. Nekas, tās sadega un atkrita pašas pēc kosmiskā kuģa nonākšanas Zemes atmosfēras blīvajos slāņos. Šo neatbilstību dēļ J. Gagarins piezemējās vairāk nekā 400 km no vietas kur viņam būtu vajadzējis nonākt pēc aprēķiniem. Sagadījies tā, ka viņš krita nevis uz zemes, bet ūdenī - Volgas upē. Kā jau sacīts, viņa nosēšanās kapsula nebija aprīkota ar iekārtām, kas mazinātu tās triecienu pret zemi vai nodrošinātu peldēšanu pa ūdeni, kur vēlāk savus astronautus nosēdināja amerikāņi. Kapsula savu galveno uzdevumu bija izpildījusi, izolējot kosmonautu no trīs līdz četrus tūkstošus grādu augstās temperatūras, ar kādu sadega kosmiskā kuģa ārējās daļas. J. Gagarins septiņus kilometrus virs zemes no kapsulas katapultējies un piezemējies ar izpletni, liekot lietā kara lidotājam nepieciešamās prasmes vadīt ne tikai lidmašīnu, bet arī izpletņa trajektoriju projām no vietas, uz kuru viņš krita. Kādu brītiņu viņam gan nācies iztikt bez gaisa, kad nosēšanās kapsulas gaisa vairs nebija, bet Zemes gaisa vēl nebija, jo nebija atvēries vārsts viņa skafandrā, kam atkarībā no apstākļiem vajadzēja skafandru hermetizēt vai athermetizēt.
Šeit noteikti nav aprakstītas visi varianti, kas varēja novest pie J. Gagarina nāves. Šādus variantus diez vai izdevies novērst līdz šai baltai dienai. Gan padomju, gan amerikāņu kosmonauti un astronauti turpināja iet bojā gadu desmitus pēc J. Gagarina lidojuma par spīti tam, ka kosmiskie lidojumi dažbrīd šķita labi apgūta, gandrīz ikdienišķa nodarbošanās. Toties ar kaut dažu pirmā kosmiskā lidojuma risku atgādināšanu pietiek, lai padarītu saprotamu to, kāpēc PSRS par J. Gagarina lidojumu paziņoja ne agrāk kā brīdī, kad bija skaidrs labvēlīgais iznākums vismaz lidojuma startam. Ja šis rezultāts būtu slikts, tad kaut kāds lidojumu izmēģinātājs būtu gājis bojā kaut kādos izmēģinājumos, kā tas notika un turpina notikt arī ārpus kosmosa apgūšanas. Valsts apstiprināja sava kosmiskā kuģa atrašanos orbītā tad, kad to tik un tā būtu pamanījuši amerikāņi. J. Gagarins praktiski visai pasaulei nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Pēc tam kosmisko kuģu startu translācijas iekļuva starp tikai nedaudzajām pagājuša gadsimta 60. un 70. gadu tiešraidēm PSRS Centrālās televīzijas programmā.
J. Gagarina lidojums sākās un beidzās tādā laikā, kas ļāva šo lidojumu jau 12. aprīlī, tajā gadā trešdienā, dokumentēt latviešu valodā Rīgas vakara, t.i., attiecīgās dienas priekšpusdienā sagatavotai avīzei “Rīgas Balss”. Tā paguva ne tikai vienu rakstu, bet visu 1. lpp. noformēt zem virsraksta “Gaidītais noticis!” ar apakšvirsrakstu jeb paskaidrojumu, ka “Uz orbītas pirmais kosmonauts padomju cilvēks” un vēl tālāk ar norādi, ka drukāts tiek “TASS paziņojums par pasaulē pirmo cilvēka lidojumu kosmiskajā telpā”. Reāli tika nodrukāti vairāki PSRS ziņu aģentūras TASS paziņojumi lidojuma norises secībā no brīža, kad “kosmiskās daudzpakāpju raķetes starts noritēja sekmīgi”, līdz mirklim pēc lidojuma, kad kļuva droši citēt šādus J. Gagarina vārdus, kas tika noformēti tikai lielo burtu rakstībā: “LŪDZU ZIŅOT PARTIJAI UN VALDĪBAI UN PERSONISKI ŅIKITAM SERGEJEVIČAM HRUŠČOVAM, KA NOLAIŠANÄS NORITĒJA NORMĀLI, ES JŪTOS LABI, MAN NAV NEKÄDU TRAUMU, NEDZ SASITUMU.” Sekoja PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Ņ. Hruščova (1894-1971; ne tikai valdības bet arī PSRS Komunistiskās partijas vadītājs līdz 1964. gadam.) atbildes telegramma J. Gagarinam “Dārgais Jurij Aleksejevič!...” un Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un pārējo valsts augstāko pārvaldes iestāžu aicinājums “visai progresīvajai cilvēcei”. Tajā vispirms stingrs atgādinājums, ka PSRS bijusi “pirmā valsts, kas palaida starpkontinentālo ballistisko raķeti, kas pirmā palaida Zemes mākslīgo pavadoni, pirmā sūtīja kosmosa kuģi uz Mēnesi, radīja pirmo mākslīgo Saules pavadoni, īstenoja kosmosa kuģa lidojumu Venēras virzienā”. No tā visa secinājums, ka “zinātnes un tehnikas attīstība paver neierobežotas iespējas pakļaut dabas spēkus”, ja vien to netraucētu kari vai vismaz bruņošanās sacensība. Tāpēc “izbeigsim drudžaino bruņošanos, realizēsim vispārēju un pilnīgu atbruņošanos stingrā starptautiskā kontrolē.”
Nākamajā dienā, 13. aprīlī visas Latvijā un vispār PSRS iznākošās avīzes bija kļuvušas par J. Gagarina lidojumam veltītiem speciālizdevumiem, kuros nepublicēja neko citu, kā vien ziņas un komentārus par un ap J. Gagarina lidojumu. Visticamāk, ka visos darba kolektīvos bija notikuši vai skaitījās notikuši mītiņi, kuru apraksti bija viena no tēmām avīzēs. Amatpersonas, plašsaziņas līdzekļi un cilvēku masas neizsmeļami daudzās variācijās atskaitīja apgalvojumus par PSRS varenību, ko tā izlieto cīņā par mieru un ko visa pasaule atzīst tieši tāpat, kā atzīst padomju jeb sociālisma uzvaru kosmiskajā sacensībā. To vēl papildināja izpatikšana Ņ. Hruščovam, kam galvā bija iesitusies doma izbeigt kristīgo un vispār reliģisko kultu turpināšanu PSRS. J. Gagarina lidojums šķita vislabākais gadījums to paveikt ar pierādījumu, ka Dieva nav, jo pats J. Gagarins debesīs bijis un Dievu tur nav saticis. Šādā stilā plašsaziņas līdzekļi noturējās vismaz nedēļu, atspoguļojot J. Gagarina sagaidīšanu Maskavā, apbalvošanu un tikšanos ar Ņ. Hruščovu, kad viņi klātienē apmainījās ar daudzām laipnībām.
Kosmiskā lidojuma slavināšana netika panāktu ar varu. 1961. gada lidojums kosmosā no šodienas skatpunkta liekams pirmajā vietā visā PSRS vēsturē pēc brīvprātības, ar kādu cilvēki piedalījās tā svinēšanā. Lai cik neapšaubāmi un neaprakstāmi lielu sajūsmu iepriekš bija raisījusi Padomju Savienības izveidošana un tāpat arī uzvara Otrajā pasaules karā, par šiem notikumiem daudziem un uzreiz bija skaidrs, ka tie viņiem nes šausmas un nāvi. Kosmiskā lidojuma dēļ nevienam nevajadzēja kļūt sliktāk, pat ja cilvēki tomēr pamanījās dzīvi viens otram pabojāt. Ticīgie, lūk, saņēma kārtējo izsmiekla brāzienu ārēji un gan jau arī iekšējas šaubas par savu ticību vismaz tiem, kuri ticības objektu Dievu iedomājās kā varenu cilvēku, kurš spējīgs sēdēt uz mākoņa maliņas un raidīt zibeņus un sērgas bezdievjiem. Ne visi ar lidojumu saistītie darbinieki pēc tam piekrita, ka ordeņi sadalīti un amati pārdalīti atbilstoši viņu reālajiem nopelniem. Tomēr šādas atrunas nedeformē kopējo atzinumu, ka kosmiskais lidojums bija reāls padomju valsts sasniegums, kurā katrs Padomju Savienībā dzīvojošais cilvēks varēja saskatīt arī savu ieguldījumu ar darbu zinātnē un izglītībā, rūpniecībā, valsts pārvaldē utt.
Šajā reizē divu dzejnieku pārstāvētie Latvijas PSR iedzīvotāji dedzīgi slavināja lidojumu tāpēc, ka iespēja kaut ko tādu darīt ar tīru sirdsapziņu nebūt nebija viņu ikdiena. Kā padomju ikdienas simbols tieši no Ņ. Hruščova valdīšanas laika palicis pienākums apjūsmot kukurūzas audzēšanu. Proti, kukurūzas audzēšanu ja ne burtiskā nozīmē mūžīgajā sasalumā, tad tik tiešām tuvu tam, t.i., nekādi neatbilstoši ne sugas un tās šķirņu augšanas iespējām, ne attiecīgo rajonu lauksaimniecības vajadzībām. Tas nu gan bija tik muļķīgi, ka Ņ. Hruščovu no amatiem padzina citi padomju režīma funkcionāri, kuri pareizi novērtēja Ņ. Hruščova kampaņveidīgo rosīšanos ja ne par draudu, tad tomēr par lielu neērtību režīma pastāvēšanai. Tagad visi gudri sacīt, ka Ņ. Hruščova milzīgo muļķību vietā nāca Leonīda Brežņeva (1906-1982) murmuļojošās muļķības. Šāda ikdiena izrādījās nozīmīgāka par atsevišķiem panākumiem, tai skaitā par varoņdarbiem, starp kuriem liekams J. Gagarina lidojums. Tagad paiet tieši tikpat ilgs laiks pēc Padomju Savienības sabrukuma, cik ilgi šī valsts vēl spēja pastāvēt pēc J. Gagarina lidojuma.
