Ar 7 mārciņas 17 šiliņu un 11 pensu vērtu trešās klases biļeti vienā rokā un nelielu bagāžu otrā rokā 1912. gadā uz pasažieru tvaikoņa “Titāniks” klāja Sauthempotnā uzkāpa Neitans Goldšmits. Arī Dāvidam Livšinam rokās bija trešās klases biļete – tiesa, izdota uz Ābrahāma Harmera vārda. N. Goldšmits un D. Livšins ir vienīgie zināmie Latvijā dzimušie šī liktenīgā reisa pasažieri. Pirms 109 gadiem, 15. aprīlī, “Titāniks” nogrima, paņemot līdzi dzelmē simtiem cilvēku dzīvību.
Neitanu Goldšmitu (“Titānika” dokumentos viņš minēts kā Nathan (Neshenye) Goldsmith) par Latvijas iedzīvotāju 1912. gadā vairs uzskatīt nevarēja, jo 1907. gadā Goldšmitu ģimene Latviju pameta, cerot uz labāku dzīvi aiz okeāna. Arī Dāvids Livšins (David Livshin), pirms uzkāpa uz “Titānika” klāja, jau gadu dzīvoja Anglijā.
Pirms septiņiem gadiem, kad Rīgā viesojās izstāde „Titanic The Exhibition”, izstādes organizatori ar Antras Salcēvičas starpniecību centās atrast kādu Goldšmita dzimtai piederīgo vai vismaz kādu, kuram būtu ziņas par šo ģimeni, kad tā dzīvoja Latvijā. Antra Salcēviča Neatkarīgajai ar nožēlu sacīja, ka tas nav izdevies. Neviens līdz šim tā arī nav pieteicies.
Neitans Goldšmits piedzima 1871. gadā Kreicburgā (tagad Krustpilī). 1897. gadā Panevēžā apprecēja Lietuvā dzimušo Sāru (tā vismaz vēsta encyclopedia-titanica.org). 1898. gada 9. jūlijā Goldšmitu ģimenē piedzima pirmdzimtais - dēls Mihaēls. Pēc deviņiem gadiem - 1907. gadā - Neitans kopā ar sievu, dēlu un Sāras mammu Dineju Metu no Liepājas ostas devās pāri okeānam ar tvaikoni “Petersburg” uz Ņujorku Amerikā. Ģimene uz dzīvi apmetās Filadelfijā, kur jau dzīvoja Sāras brālis. Neitans sāka strādāt par kurpnieku. Bet, tā kā nopelnīt iztiku bija grūti (ģimenē bija piedzimis vēl viens bērns - dēls Irvins), viņš 1909. gadā devās peļņā uz Johannesburgu Dienvidāfrikā, kur arī strādāja par kurpnieku. No turienes viņš ik pirmdienu sūtījis sievai iztikas līdzekļus, taču 1912. gadā bija atrakstījis, ka izlēmis atgriezties mājās Filadelfijā. Ceļš uz mājām bija garš un diemžēl beidzās traģiski.
No sākuma Neitans aizkuģoja uz Angliju, cerot, ka no turienes varēs vieglāk tikt uz Filadelfiju. Taču tobrīd streikoja ogļrači un vienīgā iespēja nonākt Amerikā bija doties ceļā ar “Titāniku”. Viņš uzrakstīja sievai vēstuli, ka ieradīsies Ņujorkā ar kuģi, ko sauc par “Titāniku”. Šo vēstuli sieva saņēma dienu pirms katastrofas.
Izglābties trešās klases pasažieriem, turklāt vēl vīriešiem, bija maz cerību. Neitana Goldšmita vārds ir starp “Titānika” katastrofā pazudušajiem.
Pēc vīra zaudēšanas “Titānika” katastrofā, Sāra krita izmisumā, īpaši tādēļ, ka viens no bērniem bija slims, bet Sāras mammas veselība vairs nebija nekāda stiprā. Ģimenei trūka jebkādu iztikas līdzekļu. Sarkanā Krusta arhīva kartīte liecina, ka šī organizācija palīdzējusi Goldšmitu ģimenei pēc tam, kad “Titānika” katastrofā bojā aizgāja vienīgais ģimenes apgādnieks. Sarkanais Krusts maksāja nelielu pabalstu ģimenei līdz brīdim, kamēr vecākais dēls pabeidza skolu un varēja sākt pats strādāt.
Encyclopedia-titanica.org ir apkopojusi ziņas par visiem “Titānika” pasažieriem. Neitans Goldšmits tika ieskaitīts starp pasažieriem no Krievijas. Iespējams, tāpēc, ka 1912. gadā Latvija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa. Tai pašā laikā encyclopedia-titanica.org vēsta, ka uz “Titānika” borta bijis viens latvietis - Dāvids Livšins, kas ceļoja 3. klasē, turklāt ar biļeti uz sveša vārda (nez, vai filmas “Titāniks” scenāristi ideju par svešu biļeti nebija aizņēmušies no mūsu tautieša).
Dāvids Livšins ir dzimis ap 1887. gadu Liepājā, Kurzemē. Sīkāka informācija par Dāvida agrīno dzīvi ir neskaidra, taču, cik varēts noskaidrot, viņš dienējis Krievijas armijā. 1911. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Anglijā, Mančestrā. 1912. gadā apprecējās, un abi kopā ar sievu nolēma pārcelties uz dzīvi Kanādā, kur jau dzīvoja Dāvida brāļi un māsas. Tā kā jauniņā sieva gaidīja mazuli, Dāvids ceļā devās pirmais, lai iekārtotos un vēlāk paņemtu pie sevis sievu.
Uz “Titānika” klāja Dāvids uzkāpa ar biļeti, kas bija nopirkta uz Ābrahāma Harmera vārda. Tas atklājās tikai pēc katastrofas un sievai bija pārsteigums. Dāvids šo faktu nez kāpēc bija noklusējis.
1912. gada 3. septembrī piedzima Dāvida Livšina dēls, kuru par godu tēvam, arī nosauca par Dāvidu. Izaudzis viņš kļuva par ārstu. 1948. gadā viņš apprecēja Miliju Boru (1916-1998). Viņiem bija trīs bērni - dēls Maikls (dzimis 1949. gadā) un divas meitas Naomi (dzimusi 1953. gadā) un Debora (dzimusi 1957. gadā).
2001. gadā Latvijas medijus vēja spārniem aplidoja ziņa, ka viens no “Titānika” katastrofā izdzīvojušajiem bērniem varētu būt Fredis Kārkliņš, kurš dzīvoja Dzelzavas pagastā. F. Kārkliņš savai meitai bija stāstījis, ka viņš kā trīsgadīgs bērns, iespējams, bijis uz “Titānika” klāja un kopā ar vecākiem pārdzīvojis katastrofu. Freda Kārkliņa tēvs 1905. gadā aizbraucis uz Ameriku peļņā, tur viņš saticis savu nākamo sievu, abi apprecējušies un pēc kāda laika piedzimis dēls - Fredis. Būdams jau sirmā vecumā, viņš savai meitai atklāja, ka 1912. gadā ģimene devusies liktenīgajā “Titānika” braucienā. 2001. gadā, kad F. Kalniņam bija jau pāri 90 gadiem, viņš joprojām spilgti atcerējās vairākas detaļas, piemēram, knupīti, kas iekritis jūrā, leduskalnu. Pārējais atmiņā palicis no viņa tēva stāstītā - par izglābšanos un nokļūšanu ar laivām uz kuģa “Karpatija”, kā arī to, kā viņi vēlāk ar kuģi “Luizitānija” nokļuvuši Londonā, pēc tam Latvijā. Pierādījumi šim stāstam līdz šim nav atrasti - “Titānika” pasažieru sarakstā Kārkliņu ģimenes nav, un nav arī nevienas ģimenes starp izdzīvojušajiem ar trīsgadīgu puisīti, kura uzvārdi kaut attāli līdzinātos latviskajam Kārkliņam.
Pasažieru laineris “Titāniks” piederēja britu kompānijai “White Star Line”. Mūsdienās absolūti neticams, pat sirreāls šķiet fakts, ka 20. gadsimta sākumā viens no šīs kompānijas birojiem atradies arī Liepājā, turklāt pašā pilsētas centrā, Lielās un Šaurās ielas stūrī, raksta “Vakara Ziņas”. Kā atklāja Liepājas kultūrvēstures pētniece Kristīne Jākabsone, ēka diemžēl nav saglabājusies- tā tika sagrauta Otrā pasaules kara bombardēšanu laikā. Mūsdienās Šaurā iela gan atrodas citā pilsētas daļā, taču vēsturiski tā krustojusi pilsētas centrālo jeb Lielo ielu. Tagad šajā vietā atrodas beznosaukuma ielas posms Liepājas Universitātes centrālās ēkas galā.
Visticamāk, neviens Latvijas iedzīvotājs šajā birojā nebija nopircis biļeti uz pirmo un pēdējo “Titānika” reisu, jo tie, kas gribēja doties pāri okeānam, varēja izmantot daudz ērtāku veidu. Proti 1906. gadā tika atklāta tiešā satiksmes līnija Liepāja-Ņujorka, kurai vēlāk pievienoja Kanādas ostu Helifaksu. Piemēram, ar “Krievijas - Austrumāzijas kuģniecības sabiedrības” tvaikoni “Kursk” līdz Ņujorkai varēja nokļūt divās nedēļās. Taču, iespējams, ka kāds ceļotājs, kas pēc tam uzkāpis uz “Titānika” klāja, bija devies uz Angliju no Liepājas ostas. «Liepājas Atbalss» 1912. gada 5. aprīlī vēstīja, ka uz kuģa atradušies emigranti, tādējādi esot iespējams, ka kāds no tiem uz kuģa nokļuvis, ceļodams arī caur Liepāju.
“Titānika” pasažieru reģistrā minēts, ka uz klāja bijis viens latvietis (Dāvids Livšins), trīs lietuvieši, 19 krievu tautības cilvēki (viņu vidū arī Neitans Goldšmits).
