«Piedāvājums no Radioteātra man bija ļoti negaidīts. Pirmkārt, tāpēc, ka radio sen neko nebiju darījusi, un, otrkārt, es nekad nebiju strādājusi kopā ar Intaru Rešetinu kā režisoru. Esam bijuši tikai skatuves kolēģi,» saka Dailes teātra aktrise Indra Briķe.
No 20. līdz 24. aprīlim Latvijas Radio 1 klausītājiem piedāvā Radioteātra pirmatskaņojumu - godalgotās latviešu rakstnieces Janas Egles stāstu krājuma «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» emocionāli piesātinātu iestudējumu, ko režisējis Intars Rešetins. Uzvedums ir Intara Rešetina režijas debija Radioteātrī, un Indrai Briķei tajā ir ļoti apjomīga loma.
Iestudējuma dramatizējuma autori ir Dzintars Tilaks un Intars Rešetins, pārējās lomās: Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Veronika Plotņikova, Intars Rešetins un Grēta Rešetina. Skaņu režisore - Kristīne Zolotorenko.
Jauniestudējums «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» būs dzirdams ik vakaru no pulksten 22.05 līdz 23.00 un būs pieejams arī mājaslapā «latvijasradio.lv».
Stāstu krājums «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» apbalvots ar Liepājas kultūras balvu, ticis nominēts Latvijas Literatūras gada balvai un sabiedrisko mediju balvai «Kilograms kultūras». To veido emocionāli spraigi astoņi stāsti, kas nosaukti galveno varoņu vārdos - Margarita, Haralds, Aļevtina, Sandris, Teofils, Adrians, Veronika un Kerija. To secība uzvedumā ir smalki savīta un intriģējoša. Un, lai arī sākotnēji var šķist, ka šie ir savstarpēji nesaistītu cilvēku dzīvesstāsti, tomēr klausītājs ātri vien saprot, ka tie ir savienoti, tikai vēl nav nojaušams, kā un caur ko.
«Cilvēkam visvairāk nepieciešama tuvība, otrs cilvēks - māte, bērns, mīļotais, draugs. Īstas, dzīvas un jutīgas saites, kuras cieši tur vienu pie otra un dod spēku otru atbalstīt,» saka stāstu krājuma «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» autore Jana Egle. Viņa pēta, kas notiek, kad kāda no saitēm piepeši pārtrūkst, aizkalst vai varbūt nekad nav bijusi.
«Atsvešinātība kā ūdenī iemests akmens met lokus tālāk un tālāk no centra, pēdējie viļņi jau vairs nezina, kas tos iekustinājis, taču tie virmodami aizslīd pakaļ visiem iepriekšējiem, skarot arvien vairāk un vairāk likteņu… Šie stāsti ir par satrūkušajām saitēm, par svešajiem, kuri īstenībā ir tuvi, un viņu likteņiem. Kādam ir jāsaņem drosme spert pirmo soli pāri laikiem, pāridarījumiem un vainas apziņai.»
Iestudējuma režisors Intars Rešetins uzskata, ka rakstniece Jana Egle emocionālu stāstu sēriju brīnišķīgi un saprotamā valodā savij vienā veselumā.
«Nav noslēpums, ka viens no maniem favorītiem pasaules dramaturģijā ir Florians Zellers, un, jāatzīst, ka Jana Egle šo darbu ir sarakstījusi līdzīgā formulā, rēbusā vai puzlē, saliekot astoņus stāstus vienā ciklā, kurā iegūstam gan realitātes, gan «flashback» jeb retrospekcijas iespēju. Tie aizved mūs pie cilvēku likteņiem, jūtu dabas, sāpīgām un emocionālām, un arī priecīgām, laimes pilnām atmiņām. Aktieriem šis ir dzīvs materiāls, brīnišķīga iespēja «peldēties»,» stāsta Intars Rešetins, piebilstot, ka kopā ar skaņu režisori Kristīni Zolotorenko ir izveidots un, cerams, klausītājiem patīkams radio seriāls.
«Tas mums visiem būs mazs notikums, dzīvojot mūsu mīļajā Latvijā, jo šie likteņstāsti skar mūs pašus. Sveiciens autorei, sveiciens visai iestudējuma komandai un klausītājiem! Šajā uzvedumā bija gods strādāt kopā ar izciliem aktieriem. Uz tikšanos radio ēterā!» «Neatkarīgās» lasītājus aicina jauniestudējuma režisors.
Bet Neatkarīgā uz sarunu aicina skatītāju mīlēto aktrisi Indru Briķi.
Kāda ir jūsu loma jauniestudējumā «Svešie jeb Miļeņkij ti moj»?
Pats darbs ir pamatīgs un ļoti apjomīgs, un man tas bija jāizstāsta - es esmu teicēja. Pirms tam šo darbu nebiju lasījusi, bet tas ir tik emocionāls, ka, to lasot, vairākkārt pat apraudājos. Tie ir it kā atsevišķi stāsti, tie ir arī dažādi laiki - gan kara laiks, gan pēckara gadi, gan padomju laiks, bet visi varoņi ir savā starpā saistīti. Turklāt daudzi personāži ir ne tikai ļoti kolorīti un tēlaini, bet arī atpazīstami. Piemēram, Vecrīgā dejojošā dāma, kuru es biju redzējusi, un ielu muzikanti, kurus arī savā laikā biju ievērojusi, un kāda teātra aizkulises…
Pirms sākām darbu, es ļoti uztraucos, domāju, kā tas būs, bet ar Rešetinu bija ļoti viegli strādāt - viņš ļoti palīdzēja ne tikai kā režisors, bet arī kā aktieris, un man tiešām bija liels prieks to darīt. Darbs gāja raiti, diezgan straujā tempā un radoši kūsājošā spriedzē. Un pats gājiens kājām uz Vecrīgu man katru dienu bija liels piedzīvojums, jo sen uz to pusi nebiju gājusi. Ielas bija tukšas, kā izmirušas. Pie Doma baznīcas bija skaisti izpušķota egle, un to arī es iepriekš nebiju redzējusi, jo nekad Ziemassvētkos nebiju tur gājusi. Jā, iešana uz Vecrīgu ziemā man bija pilnīga pasaka.
Tad, iespējams, pandēmijas skartā gada tumšā sezona jums nebija emocionāli nospiedoša, jo - ar baltu sniegu un sirdij tīkamu darbiņu.
Jā, tas bija gaismas stariņš tumsā. Un mūsu arī nebija daudz - tikai savējie, no Dailes, un vēl Veronika Plotņikova no Rīgas Krievu drāmas teātra. Tikāmies tikai «savā burbulī».
Kas tikmēr notika Dailes teātrī? Tur šosezon jums bija darbs?
Kad rakstījām šo darbu, Rešetins Dailes teātrī iestudēja «Totālu izgāšanos» [Henrija Luisa, Džonatana Seiera un Henrija Šīlda komēdiju], un tagad viņš to mēģina ar otro sastāvu - lai gan aktieriem būtu darbs, gan teātrim papildu drošība.
Tieši šobrīd man teātrī nav darba, bet mēs nesen nodevām «Degunradžus», kas bija ļoti interesants darbs ar ungāru radošo grupu [Ežēna Jonesko komisko absurda drāmu Dailes teātrī iestudēja režisore Ildiko Gāšpāra. Indra Briķe tajā ir Pārdevējs/Vecā vīra sievas balss]. Uztaisījām un nolikām plauktiņā». Tā mēs tos plauktiņus jau daudzus esam aizpildījuši.
Bet man ir vēl viens darbiņš Radioteātrī, ko man piedāvāja aktrise un režisore Karīna Tatarinova. Tie būs «Tarakāni tavā galvā» [tas balstīts Zanes Zustas pērn izdotajā grāmatā], un vienā stāstā arī es piedalīšos.
Strādājot pie jauniestudējuma «Svešie jeb Miļeņkij ti moj», runāju ar Radioteātra cilvēkiem, un viņi stāstīja, ka tagad ļoti aktīvi iestudē raidlugas, jo tās esot ļoti pieprasītas. Agrāk tās klausījās galvenokārt pensionāri, bet tagad tās klausās arī jauni cilvēki. Tas mani ļoti iepriecina. Pat jaunieši, braucot mašīnā, klausās nevis mūziku, bet raidlugas. Un arī skolnieki obligāto literatūru labprāt klausās radio. Tādā ziņā Radioteātrim tagad ir ziedu laiki.
Kā varētu raksturot šo laiku teātrī, kad aktieriem nav iespējas satikties ar saviem skatītājiem?
Gaidīšanas laiks. Mēs jau gadu kaut ko gaidām, ar nelielu pārtraukumu pagājušajā rudenī. Tagad atkal gaidām, kad beidzot varēsim atgriezties uz skatuves. Es katru dienu skatos tos ciparus, vai tie iet uz leju. Ir cerība, ka augustā varētu atsākt spēlēt, sākt rādīt tās izrādes, ko esam sagatavojuši. Visu laiku sirds trīs, jo - nu, mēs nezinām, kā būs. Tik daudz izrāžu ir uztaisītas, bet nav parādītas, vai tiešām tas vilksies bezgalīgi?...
Kultūras ministrs pieļauj, ka sezonas beigās, iespējams, jau varēs rīkot teātra izrādes ar skatītājiem.
Ja viņš būtu tas Dievs tēvs, kurš to varētu paredzēt, tad jau būtu ļoti skaisti. Pagājušajā rudenī jau spēlējām, mums taču ir izņemtas rindas un salikti aizsargstikli, un zāle ir tik liela, ka daudzi varētu skatīties. Skaidrs, ka skatītāju zāle vēl ilgi nebūs pilna, bet - mums visiem tik ļoti pietrūkst iespējas spēlēt… Un Žagars [Dailes teātra direktors Juris Žagars] arī ir prom - aizbraucis filmēties uz Spāniju, vada mūs pa skaipiem.
Esat jau pieradusi un viegli sadzīvojat ar jaunās pasaules attālinātās saziņas iespējām?
Nu līdz riebumam pieradusi. Vismaz ar bērniem gribētu satikties, varbūt pa Jāņiem varēsim atkal būt kopā. Bet - jāpriecājas, ka ir vismaz darbs. Vēl arī pāris filmas šajā pavasarī jāpabeidz.
Kur jūs filmējaties?
Pie režisores Lindas Oltes, kura uzņem pilnmetrāžas spēlfimu «Māsas» - par bērnunama bērniem. [Lindas Oltes debijas filma iecerēta kā sociāla ģimenes drāma par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju (13) un Diānu (9), kurām rodas iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē.] Iesākām filmēt, tad viss nobruka, jo visiem bija jāsēž karantīnā. Nākamnedēļ atkal plānota filmēšanās, jācer, ka visi būs veseli. Un tad mums jāpabeidz arī «Mātes piens», ko pagājušogad iesākām un šogad turpinām. [Filmu studija «Deviņi» un režisore Ināra Kolmane spēlfilmu «Mātes piens» veido pēc rakstnieces Noras Ikstenas populārā romāna motīviem.] Es tur spēlēju galvenās varones vecmammu, Maijas Doveikas atveidotās varones mammu.
Labi, ka šai laikā ir iespēja filmēties, kas agrāk, kad bijāt ļoti noslogota teātrī, bija salīdzinošo sarežģīti.
Jā, tas gan. Tagad visi aktieri ir pusbrīvi, un visi ir laimīgi, ja tiek kādā projektā. Un darbs kino ir ļoti interesants, jo visas filmēšanas grupas ir starptautiskas. Piemēram, «Māsas» ir Latvijas un Itālijas kopražojums. [Līdzās māsu atveidotājām Emmai Skirmantei, Gerdai Aljēnai un Katrīnai Krēsliņai filmā spēlē ne tikai pašmāju aktrises Indra Briķe, Iveta Pole un Elita Kļaviņa, bet arī ārzemju aktieri Nīls Makgerijs (Neil McGarry), Viktorija Meiersa-Greja (Victoria Mayers-Grey) un Bella Aleksandrasa (Bella Alexandras), un arī kostīmu māksliniece Sīglinde Mihailera (Sieglinde Michaeler) ir no Itālijas.] Filmēšanas grupa tagad aizbraukusi uz Itāliju - skatīties iespējamās filmas lokācijas vietas, jo paredzēts filmēt arī tur.
Jums arī būs jābrauc filmēties uz Itāliju?
Nē, nē, es tepat pa Rīgu. Es esmu bērnu audzinātāja.
Mūsu attālinātajā sarunā jūtams, ka šo pavasari sagaidāt labā noskaņojumā.
Nu, skaidrs! Cik tad var ciest un baidīties?! Ir jādzīvo tālāk! Jālūdz Dievs un jālūdz Puntulis, un jācer, ka vismaz rudenī varēsim atsākt spēlēt teātri.
