Vienu minūti un divdesmit trīs sekundes garu sižetu 7. februāra vakara LTV “Panorāmā” izpelnījās pirmdienas protesti pret pandēmijas ierobežojumiem dažādās Rīgas vietās.
Pēc policijas aplēsēm protesta akcijās piedalījušies ap 300 dalībnieku. Sākotnēji cilvēki protestējuši pie Ministru kabineta, vēlāk daļa protestētāju pulcējušies pie Latvijas Televīzijas ēkas. Par to policija sākusi vairākas resoriskās pārbaudes par nesankcionētu pulcēšanos, neatļautu skaņas signālu izmantošanu un citiem pārkāpumiem. Valsts policija sākusi arī resorisko pārbaudi par Latvijas Televīzijas darba traucēšanu, ignorējot vispārpieņemtās normas. Daži desmiti cilvēku pulcējušies arī Rīgas pils apkaimē. Tas arī viss.
Izskatās, ka protesti - organizēti vai stihiski - turpinās arī nākamajās dienās. Pirmdien bija vērojama milzu sastrēgumi virzienā no centra gan uz Akmens, gan Vanšu tilta un daudzas policijas automašīnas ar sabiedrības nemiera nomierinātājiem.
Jo bieži visvisādās pasaules valstīs notiek protesti. Latviešu protesti ir salīdzinoši rātni. Kanādas pilsētā Otavā protesti ir milzīgi. Tas ir vienā no pasaules vislabklājīgākajām valstīm, kur salīdzinājumā ar mums ļaudis peldas taukos. Bet, skat, arī tur cilvēki nav ar kaut ko mierā!
Kanādā viena daļa problēmu ir mums nesaprotamas un tālas - liels nemiers ļaužos saistās ar paaudžu nomaiņu politikā, valsts pārvaldē un ar to saistītos uzņēmumos, kam katalizators ir bijusi kovida pandēmija.
Paralēli šim procesam notiek stihisks kravas automašīnu vadītāju nemiers, kā rezultātā galvaspilsētas Otavas mērs ir izsludinājis ārkārtas stāvokli, reaģējot uz vairāk nekā nedēļu ilgajiem kravas automašīnu vadītāju protestiem pret kovida ierobežojumiem.
Tātad Latvija tagad nav vienīgā zeme pasaulē ar ārkārtējo situāciju. Tāda ir arī Otavā. Otavas mērs Džims Vatsons ir paudis, ka pilsēta “zaudē šo cīņu” un situācija ir “pilnīgi nekontrolējama”. Viņš piebilda, ka protesti apdraud iedzīvotāju drošību, esot arī rasistiski uzbrukumi, Otavas centrs ir paralizēts, transportlīdzekļiem un teltīm bloķējot ceļus. Protestu “brīvības konvoju” izraisīja tas, ka pagājušajā mēnesī tika ieviests jauns noteikums, ka visiem kravas automašīnu vadītājiem ir jābūt vakcinētiem, lai šķērsotu ASV un Kanādas robežu. Kopš tā laika protestētāji ir pulcējušies Otavas centrā pie Parlamenta kalna, un viņu prasības ir pieaugušas, ietverot visu aizliegumu izbeigšanu visā valstī un iebildumus pret premjerministra Džastina Trudo valdību.
Ar kovida ierobežojumiem un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos saistīti protesti izceļas visur pasaulē. Īpaši baisi tas piepeši izpaudās janvāra sākumā Kazahstānā.
Katrā zemē ir savas īpatnības un nianses, bet visām zemēm ir viena kopīga lieta - protesti pieaug spēkā, ja sabiedrība uzskata, ka kovidaizliegumi ir kļuvuši pārāk traucējoši, cilvēku tiesības ierobežojoši, bet valdības - pārāk piķi nāsīs ievelkošas.
Par ko cilvēki nav mierā Latvijā? To taču būtu visnotaļ interesanti uzzināt. Taču no sabiedriskā medija Latvijas Televīzijas uzzinām vien to, ka protestētāji centušies traucēt Latvijas Televīzijas darbu.
Varbūt protestētāji pienesa Latvijas Televīzijai darbu klāt, lai tā nobrauc lejā ar liftu un pavaicā, pret ko protests? Bet nu te kaut kāda komunikācija ir nogājusi greizi.
Pret ko ir protests tagad? Jādomā, ka neapmierinātība ir par to, ka Latvija joprojām velkas visai Baltijai astē un neatceļ “sadarbspējīgā sertifikāta” režīmu, “zaļās un sarkanās” zonas, iedzīvotāju šķirošanu vakcinētos un nevakcinētos. Lietuva savu “iespēju pasu” režīmu savā iekšzemē atcēla jau sestdien. Igaunijā vispār nav bijis tik skarbu ierobežojumu. Lai gan Latvijas premjers Krišjānis Kariņš (JV) ir nomainījis toni un runā, ka vajag atslābt, jāsāk dzīvot normālu dzīvi, reālos lēmumos tas nepārvēršas. Kaut kad martā, bet varbūt vēl ne martā Latvija sasinhronizēs savus ierobežojumus ar kaimiņiem. Bet varbūt nesinhronizēs...
Vēl skatīsies, kādi būs kumulatīvie rādītāji...
Un vispār - tieši divās tuvākajās nedēļās paredzams lipīgā omikrona izplatības “pīķis”! Kādi gan tur var būt atvieglojumi, kāda sertifikātu atcelšana?
Lai nu tā būtu, taču tikmēr turpinās dramatiska Latvijas ekonomikas lejupslīde un arī zaudējumi konkurencē ar Lietuvu un Igauniju. Latvijas piensaimnieku nozare atkal ir bezdibeņa malā. Latvijas aviācijā tiek grūstas iekšā milzīgas aizlienētas naudas, taču pašlaik tieši vilcināšanās ar neloģisku kovidaizliegumu atcelšanu ir tas, kāpēc uzņēmēji no ārzemēm brauc uz Lietuvu un Igauniju, ne Latviju, rīko savus forumus tur, ne Latvijā. Un investē savu naudu Lietuvā un Igaunijā, ne Latvijā.
300 protestētājus (bet varbūt viņu ir vairāk) varbūt mazāk interesē globāli procesi un pat ne Latvijas konkurētspēja Baltijā, taču viņi it skaudri sajūt kovidierobežojumu sekas savos maciņos. Nav pat vairs pamata pļāpāt par nabadzības riskiem. Nabadzība jau ir atnākusi! Ja cilvēks, kas strādā un saņem algu, pēc elektrības un citu rēķinu samaksāšanas paliek mīnusos un viņam nepietiek pārtikai, viņa domāšana stipri deformējas. Rodas depresija, nemiers, kas var izpausties arī kā iziešana ielās, plakātu vicināšana un sirēnu darbināšana.
Kovida sērgas politekonomiskajiem aspektiem relatīvi nesen ir stipri vien nomainījusies paradigma - varēja dalīt cilvēkus “antivakseros” un “kovidpareizajos”, taču tagad redzams, ka sērga līp klāt arī savakcinētiem, ka maskas neko daudz nepalīdz, ka testi arī ir ne šis, ne tas, ka šā vai tā saslims vismaz katri seši no desmit eiropiešiem, ka katrs jaunais sērgas paveids kļūst aizvien lipīgāks, bet vienlaikus mazāk nāvējošs. Ka nevis tik daudz uz ierobežojumiem un savakcinēšanos, bet uz savas valsts veselības aprūpes stiprināšanu jāstrādā valstu valdībām. Un arī ka nav prāta darbs aizliegt strādāt, apturēt ekonomiku, apturēt izglītību - ka no tā ceļas vairāk nelaimju nekā no paša kovida.
Tās valstis, kuru valdības ir bijušas gudrākas, tagad jau ir atcēlušas gandrīz visus ierobežojumus. Dānijas valdība ir paziņojusi, ka kovidam kā slimībai vairs nav kritiskas ietekmes uz sabiedrību.
Bet Latvijas Televīzija savas zemes pilsoņu protestiem atvēl 1:23 minūtes sižeta laika. Labi, ka vismaz tik daudz un ka nav nemaz.
Izliekoties, ka latvju zemē viss kārtībā un protestētāji ir tikai daži “čuģiki”, kas vārdā pat nesaukta Alda Gobzema vai Aināra Šlesera saaģitēti, Latvijas sabiedriskie mediji stipri riskē. No vienas puses, nevar jau no malas mācīt, ko tiem rādīt, ko nerādīt, ko analizēt, bet kam nepievērst uzmanību, taču, ja Latvijas sabiedriskie mediji un Latvijas Televīzija rāda citu realitāti, kas nesakrīt ar to realitāti, ko ikdienā redz sabiedrība, tas draud ar aizvien lielāku sabiedrības neuzticību televīzijai un radio. Tādas tendences jau ir parādījusi pētījumu centra SKDS aptauja - pēdējos trijos gados uzticība televīzijai un radio ir gājusi uz leju un tikai uz leju.
